| zelts |
26. Aug 2011|21:45 |
Kā vēlētos sēdēt uz laipiņas pie nomaļa ezera, mērcot kājas dzidri vēsajā ūdenī, dzerot siltu un smaržīgu pļavas ziedu tēju, un esot ar sevi un vis-pasauli divatā. Tik skaisti nu gan vairs nesanāks, tomēr jācenšas vēl pēdējo reizi noķert tās sajūtas un īpašo auru.
Pēdējās dienās spriestspēju bremzē absolūts pārgurums. Visam pāri tinas smagnēja vienaldzība, analīzes trūkums un fatāliskas noskaņas. Cik gan ļoti katrs mūsu lēmums spēj izmainīt turpmāko dzīves gaitu takas! Bet kā lai iepriekš zina, kur eventuāli attapsimies? Varbūt tās ir tikai ikrudens pārdomas, bet liekas, ka [ārkārtas gadījumiem] vajadzīgs plāns B. Vai vienkārši nedaudz pacietības.
*Sikspārnītis virs Maskačkas! |
|