| Kastaņi. Mazi, brūni, apaļi. |
24. Sep 2011|23:10 |
*Baigi smieklīgi sajust tuvojamies to, ko kaut kādā mērā varētu nosaukt par beigām. Nē, tas pat nav smieklīgi - tas drīzāk ir briesmīgi un baisi, jo tā tagad ir kļuvusi par vienīgo motivāciju kaut ko darīt, kaut kur mistiski tiekties, ar aklu cerību katalizēt. Bet katra beidziņa ir arī sākumiņš, tāpēc jābaidās ir vēl jo vairāk. Un tā tā emocija aug un milzt, līdz pārsprāgst pušu un - čuššš! Galapunkts, lūdzu izkāpiet.
*Pēdējās dienas nepārvarama tieksme pucēties un uz augstiem papēžiem ar izmeklētiem cilvēkiem tipināt pa smalkām vietām. Tomēr tā vietā, lai ļautos un tītos samtā un zīdā, savu laiku svētlaimīgi vadu azotē. Gan fiziski, gan psiholoģiski. Ir dikti, pat pārāk labi tā.
*Sen nebiju tā skūpstījusies kā tovakar, tikko pārbraucot. Tā, ka trīsas un tirpas un nespēja atraut lūpas, rokas, sirdi. Un visi tik blisina acis un turpina mīdīties deju ritmos.
*Šodien skaļi pateicu, ka man nepatīk stulbi cilvēki. Kā akmens novēlās. Dažreiz tādas lietas vajag pateikt skaļi. Bet vakar pirmo reizi dzīvē mērķtiecīgi apskāvu koku. Tas ir līdzsvars, es teikšu.
*Risinot kādu praktisku uzdevumu, aizdomājos par vajadzībām. Ja tā kārtīgāk izvērtē, tad manas vajadzību [te ar vajadzībām nedomājot eksistences priekšnosacījumus] piramīdas augšgalā būtu ēdiens, tad siltums, tad cilvēki, tad miers un tad visa veida pašrealizācija. Pirmie divi, lai gan, iespējams, vismazāk gandarījumu nesošie, ir spējīgi dvest laimi absolūti jebkurā brīdī. Citi prasa manu [!] piepūli.
*Tās lapas jau nu gan varēja ātrāk dzeltēt! |
|