Kāpēc es te tgd rakstu? Tāpēc, ka būtu jāraksta kas cits, bet ir tik ļoti vienalga (nē, drīzāk - nepatīk), ka nespēju no sevis izspiest kaut vienu sakarīgu frāzi par tēmu, un kur nu vēl svešā mēlē. Bet tāds jau ir tas ceļš cauri ērkšķiem uz zvaigznēm - jo ātrāk un nesāpīgāk tiksi galā ar draņķībām un savāksi visus nepieciešamos bonusus, jo drīzāk tiksi nākamajā līmenī. Līmenī, ko es iztēlojos kā visaptverošu personīgo piepildījumu un mieru, kurā nav pat kripatiņas nožēlas par garām laistām izdevībām, nepiepildītu potenciālu un nedzīvošanu kopumā. Mājās. Bet šobrīd esmu Mario. 

Brīvajā laikā baudu vientulību. Nez, cik bieži dzīvē vēl gadīsies būt tā - tikai pašai sev. Tā, ka dzirdi katru savu sirdspukstu, katru domu izvērt aizraujošā iekšējā diskusijā, ievēro pati savus likumus, dāsni apbalvo sevi par pašai nozīmīgiem sasniegumiem un esi līdz visiem dziļumiem sava. Bet, protams, periodiska vājuma brīži uzbur ilgpilnu ainu Mein Schatz skavās. Mājās. Bet tur tagad ziema. Diez ka sokas maniem istabas augiem? 

Te ir savvaļas zaķīši. Pāris esmu sastapusi ceļā uz 'darbu' (aizvien mulsina, kāds vārds būtu jālieto šajā gadījumā). Pirmais dikti izbiedēja, jo likās, ka rīta agrumā būs kas nelāgs ar uztveri atgadījies. Otrs bija sabraukts. 

Ceru, ka te pavasaris atnāks agrāk. Pēc pusotra mēneša būtu jauki.

Un prieku, pašpietiekamību, izaugsmi, aizrautību un sirds siltumu mīlot un esot mīlētai.