| Nē |
19. Jan 2014|19:53 |
Ir tāda balss tur dziļi, dziļi iekšienē, kas pie katras mazākās izdevības kliedz: "Bēdz, muļķe!"
Bet ko tad es, muļķe. Naiva, absurdu cerību pārņemta muļķe. Patiesības dzirksteles sprāgst acīs, bet es joprojām dzīvoju un tiecos pretī utopiskajai nākotnei, kurai - pati labi saprotu - nekad nebūs lemts piepildīties.
Un ko gan līdz saldi vārdi, un konvulsīva māšana ar galvu, ja darbi - ak, tie darbi - dodas pavisam citā virzienā?
Un kā es varu uzticēt savu dzīvi kādam, kurš pie katras izdevības tiecas mani iesprostot?
Es nevaru. Vienmēr ir jāatstāj atkāpšanās iespējas. Tas ir tikai godīgi.
Kas neriskē, tas nedzer šampanieti? Hmm tā vien liekas, ka šampanietis man nav paredzēts.
Atceries taču - cilvēkus nevar izmainīt! |
|