Nošu burtnīca - Pusilanēmija

Šorīt gāju uz centrāltirgu ar piespraustu valsts karoga lentīti.
Protams, bija nedaudz bail, bet valsts labā esmu gatavs riskēt.

Lai gan tā patiesībā tikai tāda izrādīšanās. Patiesībā nemaz neesmu tik liels patriots.
Tikko zvanīja mamma. Prasīja, vai atzīmēju valsts svetkus.
Teicu, ka jā, atzīmēju - sienas kalendārā ar sarkanu flomāsteru.

Tad lūk, no rīta zivju paviljonā pirms manis kāds kungs pirka reņģes.
Prasīja divus kilogramus pa lats četrdesmit. Pārdevēja iesvēra
un paprasīja trīs lati astoņi santīmi aizbildinoties, ka būs nedaudz
vairāk - divi divsimt. Kungs neiebilda. Atlikušo rīta daļu pavadīju pārdomās,
ka tā ir baigā krāpšana. Ja tu vismaz gadu strādā tirgū, tad , es pieņemu,
ka tu ne vien uz aci, bet pat pēc skaita vari pateikt cik daudz reņģes būs divi kilogrami.
Un kļūdīties par divsimt gramiem, tas nav maz. Tāda netaisnība man nedaudz kremt.


Vakarā skatījos The heart is a drum machine.
Filmā daudzi ar mūziku saistīti cilvēki centās noskaidrot,
kas pēc viņu domām ir mūzika. Patika.

Uz salūtu negāju.