Nošu burtnīca - Kur tu skrien, Voicek?

Pirmkārt. Tas, ka maratona finišā izsniedza cepumus, bija diezgan izdevies joks. Tajā brīdī kad biju atkārtojis savu pagājušā gada sasniegumu - 10 km piecdesmit divās minūtēs, un steidzami vajadzēja uzņemt ūdeni un enerģiju smiekli gan nenāca, bet tagad spēju uz to "neatskatīties naidā" tā teikt.
Otrkārt, galvenā divos maratona gados iegūtā morāle - jēgas trenēties nav nekādas.
Un treškārt - pēc maratona manu prātu ilgi nodarbināja kāds tetovējums. Meitenei uz pleca ne visai glītiem burtiem bija uztetovēts "My Life". Ilgi prātoju vai sākotnējā tetovējuma iecere aprobežojās ar šiem diviem vārdiem, vai tomēr meitene drūmos pusaudžu gadu pārdzivojumus vēlējusies iemūžināt ar "My Life is Miserable" vai "My Life is Black Abyss" vai ko tamlīdzīgu, un pēdējā brīdī tomēr pārdomājusi vai tikusi apturēta. Kaut kas tajā tetovējumā man likās nepabeigts...