Likantropiskās · piezīmes

dzīve un nāve roku rokā
tas ir skaisti, jā, tas vienmēr ir bijis tā
un lāpsta viņas rokās
šodien cirtīs dziļāk, kā parasti
daudz dziļāk

***

Muse - Hoodoo

Come into my life
Regress into a dream
We will hide and build a new reality

Draw another picture of the life you could have had
Follow your instincts and choose the other path

You should never be afraid
You're protected from trouble and pain

Why?
Why is this a crisis in your eyes again?

Come to be?
How did it come to be?

Tied to a railroad, no love to set us free
Watch our souls fade away and our bodies crumbling

Don't be afraid
I will take the blow for you

I've had recurring nightmares that I was loved for who I am
And missed the opportunity to be a better man

***

Jā, es tā šobrīd jūtos. "Pastāsti citiem, kā tu jūties" diena.
Loved?

“The only thing that is real is the being in you that is going to die.”
C.Castaneda

Klausos mūziku, kas raisa nostaļģiju ne pēc kā konkrēta.
Mans mazais, melnais mēģināja dzert ūdeņraža pārskābi. Savādais kaķēns pieauguša kaķa ķermenī.
Kad es neskatos, viņa noteikti lido kaut kur tālu visumā. Esmu pilnīgi droša.
Ah, mūzikas orgasms smadzenēs.
Ah, drīz būs nakts.

Visai inteliģentā saitā čatam pieteicās kāds jauneklis. Pēc tīri sakarīga ievada nāk jautājums -

"What do you like in guys?"

Nesagaidījis atbildi, viņš mani iepriecina ar šo atklāsmi -

"I like vagina!!"

Dienas prieks.

Ļoti besīgs besis par netikšanu uz tik ļoti plānoto un gaidīto Saulgriežu pasākumu, kas man ir svarīgākais gadā. Esmu palikusi viena mājā un tikai kaķīši un zarkukaiņi mani mierina. Ņer ņer ņer. :(

Jo tālāk, jo trakāk!

Vēl viena persona izteica minējumu, ka man ir vien 15 gadu un šausmīgi smieklīgi tapa pārsteigta, un klasiska "riebīgā večiņa" šodien autobusā man no Rīgas līdz pat Ulbrokai lasīja morāli par neaudzinātajiem jauniešiem, kuriem skolās neko nemāca, kuri apkarinās ar visādu tehniku, neatbild uz jautājumiem un nemaz neciena vecākus ļaudis, lai arī tieši viņiem (visiem, dzirdiet!) būtu jāpateicas par to, ka mūsdienu jaunatne vispār ir varējusi piedzimt!

Viss sākās ar to, ka es viņai gluži laipni atzinos, ka tik tiešām nezinu autobusa biļešu cenas uz visām tā pieturām un, ka tas ir jājautā šoferim (starppilsētu autobuss), ka nevēlos teikt, uz kurieni tad braucu pati un, ka es vispār tā kā klausos mūziku un ar svešu personu sarunāties nevēlos. Man likās, ka tas saucas godīgums, bet izrādījās, ka esmu večiņas necienošs pusaudzis. :[

Skāde viņai, ka es joprojām klausījos mūziku un lielākā daļa no viņas teiktā palika nedzirdēta. Atstāstītās frāzes ir paķertas no mirkļiem starp dziesmām, kuras tomēr uztvēru. :D

"Tu to dari tikai savam priekam, tāpēc lielas jēgas no tā nav..."

Viena no postošākajām un absurdākajām "atziņām", ko cilvēks dzīves laikā var pieņemt. Dievu vārdā, ja ne priekam, tad kam vispār ir kaut kas attāli līdzīgs jēgai? (Ar prieku saprotot arī mīlestību, dzīvesbaudu, garīgu brīvību, kaut vai agoniju, ja tā sagādā garīgu piepildījumu.)