Likantropiskās · piezīmes

Tas bija tikai sapnis.
Mēs satikāmies un runājām un tikai nejauši bijām vienā laikā un telpā.
Un tikai nejauši viņš sāka gribēt mani ievainot, jo tāda mēdz būt citu daba.
Un tikai nejauši man izdevās sevi pasargāt un gūt virsroku.
Bet viņš bija daudziem darījis ļaunu, jo tāda mēdz būt citu daba.
Ļoti daudziem.
Man likās, es viņu sodīšu visu vārdā, es darīšu to, ko ir darījis viņš, tāpēc...
Tāpēc es nodarīju sāpes un spīdzināju, un...
Un viņš drebēja sāpēs.
Un man bija garas stikla lauskas, kas griezās manos pirkstos, bet es to nejutu. Un vēl daudzas citas lietas.
Man bija, ar ko durt, ar ko griezt, ar ko šķelt, ar ko iekļūt slēptākajos miesas kambaros.
Man bija, ar ko aizliegt viņam redzēt, kliegt, pretoties, ar ko ļaut tikai just.
Soli tālāk par agoniju.
Bet es neplosījos. Es darīju to lēni. Tīri. Klusi dziedot. Sarunājoties ar viņu. Jautājot.
Mazliet izsmejot.
Līdz sajutu, ka sods ir bijis tikai maska pavisam vienkāršam iemeslam.
Es gribēju to darīt.
Bauda.
Pie viņa jostas bija maksts ar uzlādētu pistoli.
Gatavs darbam. Tieši pierē, virs acīm. Viss.
Viss beidzies. Tu drīksti mosties.
Un mazliet nobrīnīties par to, kas tevī mīt.