Likantropiskās · piezīmes

Vikijas seminārs ir man ļoti vērtīgs un apstiprina daudzas manas teorijas, bet par to joprojām vēlāk - rīt, kad seminārs beigsies. Tad arī konspektēšu savus pierakstus un pieredzi. Pēc semināra šodien paņēmu vienu spēļu nodarbību, kas, pirmkārt, bija ļoti jauka kaut vai tāpēc, ka instrukore atmeta ar roku stundas uzskaitei un teica - spēlējieties, cik gribat. Tad nu divas stundas izspēlējāmies.

Ar ko? Nu, tā ir labākā daļa. Uz tādu veiksmi nemaz necerēju, jo piepildījais mans stereotipiskais sapnis par iecienītākajām zirgu šķirnēm - man iedeva arābu ķēvi Sābu. :))) - http://content9-foto.inbox.lv/albums100931885/efejuks/Persefone-Saaba/DSCF5028-.sized.jpg

Sākumā likās - nez, vai varēšu tik karstasinīgu personību saprast un viņa - mani, pie tam, biju agrāk dzirdējusi par Sābas bailīgumu, kas sāka izpausties jau stallī, kad viņa sadīžājās pie izvešanas, atkāpās svešā, tukšā boksā un tikai pēc tam bija pierunājama iznākt. Tur saostījāmies, nedaudz paspēlēju draudzīgo spēli, izveidoju mums kopīgu kupolu apziņai un gājām uz laukumu.

Sāba bija man gluži izcila pašapziņas celšanai. Ar mierīgiem, pašpārliecinātiem zirgiem man spēlēs līdz šim bieži izpaudās pašpārliecinātības trūkums, iesāku kādu uzdevumu un sāku minstināties - es pareizi darīju? Vai viss ir labi? Ko zirgs tagad darīs? Tā, attiecīgi, izjaucot mūsu kopību un liekot zirgam justies tāpat - ko viņa tagad grib? Vai pareizi darīju? Varbūt jādara tā, varbūt tā, varbūt neko, nesaprotu... Bet Sābas gadījumā kopība nodibinājās ātri un ļoti palīdzēja arī viņas bailīgums, jo izdevās viņai šo to iemācīt, šo to pierādīt kā nemaz ne bailīgu, un tāpēc sapratu - eu, bet es taču varu! Un es zinu, ko daru! Joprojām spēlēju visas spēles, izņemot septīto - spiediena spēli, bet to pati improvizēju, izmantojot reitterapijas zirgiem paredzēto uzkāptuvi, kas ir platforma ar šauru eju pa vidu, kur ienākt zirgam. Nebija tā, ka viss sanāktu 100% ideāli, tomēr viss, ko es darīju, likās daudz skaidrāk saprotams un nākamreiz izdarāms labāk, jo Sābas izteiksmes veids man bija ļoti skaidrs. Vislabāk man patika riņķa spēle, kurā beidzot sapratu, kā to tiešām pareizi darīt un Sāba no soļiem rikšos gāja tikai pēc manas domas vien. :)

Sarunāju, ka nākamreiz, kad spēlēšos, atkal dabūšu Sābu, jo gribu atrisināt dažus jautājumus:

* Sāngaitu spēle, ko vēl īsti nesaprotu, kā veikt, Sābai sanāca tikai vienu reizi - lai arī, ņemot vērā viņas nervozitāti, tas jau ir daudz.
* Apļa spēle, kurā jāsaprot, kā pacelt lēkšos, kāda tad ir mana enerģija, lai virzītu to pareizi un nepārforsētu, jo šoreiz Sāba tikai turpināja iet rikšos, tikai paniski, mētājot galvu, cik vien strauji var un cenšoties izrauties. Jāatcerās piemērot mazāku spiedienu un atalgot uzreiz pēc prasības, un tā, mazpamazītiņām, kamēr sanāks. Tas viss iet kopā ar to, ka jāapzinās, kad piemēŗoju par maz spiediena un kad - par daudz, jo pārāk pievēršos tam, ko gribu, mazāk ieklausoties tajā, ko zirgs konkrētajā brīdī VAR.
* Tas pats attieksies uz došanos lēkšos, ejot līdzās (kas visās gaitās, izņemot lēkšus, un arī atpakaļgaitā sanāca skaisti sinhroni arī ar pa pusei atlaistu striķi).
* Vajadzēs daudz draudzīgās spēles ar burkānkoku, jo viņu šis objekts nervozē joprojām, tas varētu būt viens no iemesliem stresam apļa spēles lēkšu mēģinājumu laikā. Kas attiecas uz to, jāatceras arī viņai dot vairāk laika apdomāšanai, jo strauja, dominanti nepārtraukta kustība viņu tomēr pārāk satrauc.

Un man ļoti patīk, ka arvien izteiktāk varu ne tikai mācīties to, ko man saka, bet arī analizēt gūto informāciju pati un pielietot to daudz veiklāk un ātrāk. Daudz vēl jāmācās, protams, bet šodienas spēles bija ĀRKĀRTĪGI motivējošas, jo iepriekš brīžiem likās, ka sanākt jau kaut kas sanāk, tomēr tā saraustīti un neveikli, kā jau iesācējam, bet citi (ar daudzu gadu praksi :D ) var labāk, veiklāk, gudrāk. Nu un, viņi taču bija tādi paši un es būšu tāda, kā viņi, un arī tālāk, ja pietiekami strādāšu! Tas jau ir elementāri skaidrs, protams, bet, kā jau teicu - zirgjautājumos man mēdz trūkt pašpārliecinātības.

P.S. Sāba pēc pašas iniciatīvas, lai arī ar maķenīt par daudz satraukuma, pārlēca dažus nelielus šķēršļus. Skaisti bija. Un vispār, tas skats - sirmi teteraina arābiete ar tipiski arābam pacelto asti, rikšiem uz nagu galiņiem, lepni izliektu kaklu, dižciltīgu skatienu un pašlepnumu... Kādreiz man noteikti būs arābs.