Pēc šodienas semināra daļas - divas stundas jāšus ar cien.Metropoli, sauktu arī par Mētru. Sāku ar to, ka, aizgājusi uz otru laukumu, kas ir krietni apvidains un nelīdzens, divreiz nožāvos, kāpjot viņai mugurā, jo kāpslis bija par zemu un balstošais bluķītis izslīdēja man no zemkājām, vienu kāju sagriežot, otru-sasitot. Pēc tam šausmīgi garās nezālēs pazaudēju steku un meklēju to kādas divdesmit minūtes. Metropole tikmēr iecietīgi izturējās pret mani kā pret garīgi atpalikuši. Pēc tam jau gāja raitāk - rikši tā, rikši šitā, uzdrošinos pat cerēt, ka vadība rikšos man kļūst nedaudz labāka. Tiku arī pierastajā laukumā un tur izvadībojos starp šķēršļiem, brīžiem sanāca tīri ok, un izdevās vadīt Mētru tikai ar šenkeli. Rikšos kājas dažbrīd gluži nejēdzīgi gāja uz priekšu un šūpojās, jādomā, ko darīt tā sakarā, lai to novērstu un vienlaikus nesaspringtu.
P.S. - Briest baigie plāni. Un, ieejot mežā un sveicinot meža ļaudis, man pretī izskrēja sniegbalta kaķene, kas sāka ar mani spēleties, draiski uzglūnot no krūmiem, mīļojās un vilināja viņai sekot tālāk. Ķelti mēdza stāstīt, ka meža ļaudis, kad grib parādīties cilvēkiem, mēdzot no meža iznākt kā balti kaķi un interesanti, ka šī jau ir otrā reize, kad, domājot par viņiem, mežā satieku sniegbaltas kaķenes.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}