Likantropiskās · piezīmes

Šodien pat nebija pārāk karsts. Sāku ar nofeilošanu - viena no meitenēm man pajautāja, vai varēšu Galliju pati atvest un es automātiski sapratu, ka tas nozīmē - no ganībām - nodomāju, ka neatšķiršu viņu starp melnajām ķēvēm un pateicu, ka neesmu to darījusi. Tā arī ir - uz ganībām vēl pēc zirga neesmu gājusi, tikai izlaidusi tur. Nu labs ir, meitene paņem striķapaušus un aiziet pēc Gallijas....uz aploka stūri, kur šī pāraugušās nezālēs slēpās. :D Tā nu izpalika man tas prieks.

Sāku ar iesildīšanos - pāris apļi soļos, tad - četri rikšos. Soļos piestrādāju pie pagriezieniem un tie tiešām sanāca stipri labāk kā agrāk, bieži pietika tikai mainīt ķermeņa spiedienu, bet, ja vajadzēja pavadu, tad tikai vieglu pacelšanu, lai viss notiktu. Saslavēju Galliju (un gan jau viņa atviegloti nopūtās, ka nav pilnīgi atrofēts iesācējs uz muguras :D )un cēlu rikšos...atkal...atkal... Lieta tāda, ka Gallijai īsti negribējās rikšot, tāpēc viņa visu laiku centās mainīt virzienu un izmantot šo mirkli, lai mainītu gaitu uz soļiem, bet es, savukārt, tajos mirkļos tomēr biju visai atrofēta un ar pārāk lēnām fāzēm devu viņai tieši tik daudz laika pārdomām, lai viņa saprastu, ka viņa vada mani, nevis otrādāk. Faktiski, tāpat kā es viņai mēģināju pastāstīt, ka soļos viņai komforta nebūs, toties rikšos viņu likšu mierā, viņa man pacietīgi norādīja, ka man, savukārt, miers būs soļos un vispār. Pēc pāris tik īpatnējiem apļiem tomēr ar padoma palīdzību pielēca fāžu ritms (vismaz uz šo reizi) un beigu beigās aizgājām smukā riksī, tāpēc varēju piestrādāt pie kājām, kas bija atkal sākušas slīdēt uz priekšu, it sevišķi, labā. Daļēji pie vainas bija kāpšļi, kurus biju atlaidusi pārāk garus, tomēr tikai daļēji.

Kad Gallija bija krietni iesildīta, redzēju vienu no šīs dienas laimīgākajām ainām - mums tuvojās instruktore ar kordu. Beidzot ilgi gaidītie lēkši! Šo gaitu allaž biju mazliet bijājusi, tāpēc, kad sākām, te saspringa kājas (ne kāpšļu dēļ, to nebija), te pleci, bet salīdzinoši ātri piešāvos kustībai, vairs neatrāvos no sedliem un tad jutos apmēram šādi -

http://i282.photobucket.com/albums/kk266/adammo11/falcor.jpg

ES GRIBU VĒL! Laimes pilna kustība. :) Pēc tam vēl nedaudz pasoļojām, parikšojām (pēkšņi atkal bija ieslēgusies vadība :D ) un atsoļojām, Gallija dabūja burkānu un devās izjādē uz mežu. Satiku Kastani, kurš tika krietni apmīļots un izkasīts. Joka pēc palūdzu viņam iedot nagu - deva, labs puika, un, kad tāda paša joka pēc ar kāju sāku kārpīt zemi, viņš darīja to pašu un piedāvāja gulties. Aww. :) Nespēju turēties pretī viņa apburošamībai, tāpēc uz nākamo trešdienu pierakstījos uz spēļu nodarbību. Cerams, varešu atkal strādāt ar viņu. Un piektdien jāšana. Domājams, strādāšu ar lēkšiem, ja reiz šodien iesāku.

Nepacietīgi trinos, gaidot Vikijas semināru... Trīs dienas ik dienu pa ~38km ar velo būs tā vērts, noteikti. Bet rīt uz Zirgu Stalli pēc tiešām ilgiem laikiem pirkt šo to ne pārāk lētu un tikai sev. Pat mazliet kautrējos, ka tā.

Autobusa pieturā aizdomājos, kā būs tos divarpus kilometrus noiet un stundu gaidīšanas nogaidīt, kad būs ziema un auksts, auksts.

Mājupejot tīri prieka pēc palēkšoju pati un izmēģināju kāju maiņas ritmus savās kustībās. :D Un redzēju mežā pulku ar tumšzaļiem ļaudīm, kas izgaisa priedēs, eglēs. Gluži skaidri redzēju.

Pardon, mani cibiņi, ka palags. :]