Likantropiskās · piezīmes

Labi, ka mani vakar neviens no malas (piemēram, lenora) nevēroja. :D Pēc darba biju stipri nogurusi un arī karstums darīja savu - koncentrēties bija ļoti grūti. Darbam dabūju jauko un viltīgo Arfu, kurai šāds cilvēks, protams, bija tīrā medusmaize. Sākuma vārgulīgi griezu viņas priekškājas un pēcpusi - reakcija, kā parasti, pārāk lēna, bet, kad nu bija dažureiz sanācis, mēģināju figūras soļos. Ok, ir normāli. Mēģinām rikšos? Te nu Arfiš labi izklaidējās - es prasu taisnu riksi, bet viņa - hops! - pa labi un nesās uz vārtiem. Kamēr man pielec, ka jāliek bloks un nezaudējot fokusu uz riksi, jāatjauno maršruts, esmu par to riksi jau aizmirsusi un sanāk - zirdziņ, zirdziņ, grieeeezieeees atpakaļ, luuuudzuuuu! Īsāk sakot, mana vadība bija aizgājusi pastaigāties un Arfa izmantoja izdevību, lai pačučētu ar pasažieri uz muguras. Beigās tomēr pieleca, kā tieši mans fokuss no maršruta un gaitas pārlec uz zirgu, nav jau brīnums, ka nesapratāmies. Pie nodarbības gala salēdzās kaut kāda sintētika prātā un visu izdarīju smuki. Alleluja. Bet no malas - galīgi neapdāvināta jātniece ar pasūdīgu riksi. :D

10.07.2010.

Pēc vakardienas neveiklajiem piedzīvojumiem gribēju sevi pārmācīt un pieteicu divas Parelli spēļu nodarbības. Uzaicināju līdzi mājasbiedru, paķērām riteņus, viņš - fotoaparātu, un astoņos no rīta izbraucām. Laiks patīkami silts. Kad nonācām galā, biju jau izlēmusi, ka karstums netraucēs arī vienai stundai jāšanas.

Spēlēm dabūju Kastani un tad nu izmēģinājām Draudzīgo, Dzeloņcūkas, Vadības, Jo-Jo, Riņķa. Pirmās trīs biju darījusi jau iepriekš (dzeloņcūku gan vismazāk) un vakar pārlasīju teorētisko materiālu - sanāca gana labi. Jo-jo arī nesagādāja nekādas problēmas, neskatoties uz to, ka Kastanis to vēl nav pārāk labi apguvis - bija ļoti atsaucīgs un pretimnākošs. Izmēģināju arī cilāt viņa garās kājas un panākt, lai viņš tās tur, sānu gaitas gar aploka malu un precīzu sekošanu/apstāšanos/atkāpšanos kordā soļos un rikšos. Mēģināju aicināt arī uz lēkšiem, bet pagaidām pašai neizdodas ķermeņa valodu šajā gaitā veidot pārāk izteiksmīgu, un arī enerģija jāiemācās pacelt līdz tam. Jāizlēkšojas pašai pa dārzu, lai saprastu, kādā līmenī tad stāv mans skrējiena impulss un jāmēģina tas atkārtot ar zirgu. :) Riņķa spēlē mazliet par daudz aizrāvos ar prasīšanu un par maz - ar pieaicināšanu un samīļošanu, tāpēc vienbrīd Kastanis sāka dumpoties un mēģināja spiest mani prom. Kad to novērsu, pielēca, nokaunējos un ļāvu izdarīt pēdējo apli rikšos, tad pieaicinot viņu klāt un kārtīgi izkasot dunduru sakosto pakrūti. Vispār, viņš ir ļoti sirsnīgs un godīgs zirdziņš. Sagaidīja mani pie aploka vārtiem jau tad, kad tikai pa ceļu tuvojos, pēc tam glīti ļāvās apaušoties. Vēlāk bija jauki vērot viņu ar instruktori manēžā lēkšos iztrakojamies - tāds sauleszirgs, labsirdīgs un uzmanīgs, reizēm mēģina izdarīt kādu viltībiņu un tad ir tāds piesardzīgs - nu, vai sanāks?.. :)

Pēc tam - jāšana un Efeja. Sākumā astotnieki pa manēžu soļos un rikšos, pēc tam slaidā riksī ārā no manēžas un pa lielo laukumu - aplis turp, apgriešanās, aplis atpakaļ, apgriešanās, un tā vairākas reizes. Soļos figūras starp šķēršļiem un šurpu-turpu astotnieks pār garu baļķi. Beidzot sanāk rokas turēt adekvāti zemu un pavadu pagriezienā noslidināt uz sānu, ne atpakaļ, ka arī labāk un veiklāk sanāk atcerēties visas pagrieziena fāzes, lai nebūtu pēkšņa kustība ar pavadu, bez brīdinājuma ar nodomu, gurniem, šenkeli un tikai tad pavadu. Problēma rikšos joprojām ir kājas - par daudz padodu uz priekšu, tāpēc kustība sanāk smaga un pārāk augsta. Maģiskais "celis uz atpakaļu, papēdis uz leju" ik pa brīdim izsitās no ritma un tad bum-piedod-bum-Efīt-bum-! , tomēr kaut kāda izaugsme jau ir, galvenais nepazaudēt fokusu nedz uz maršrutu, lai kas arī notiktu, nedz pašas darbībām. Brīžiem sanāca labi un tad bija skaistā "zirgs ir ar mani, es esmu ar zirgu" sajūta un vieglas, brīvas kustības. :) Atsoļošanās, atsoļošanās bez sedliem, samīļošana, ar riteni uz mājām, saulesdūriens un brūna āda. Tas pēdējais elements mani sajūsmina pat mazāk par saulesdūrienu, bet mierinu sevi ar to, ka to brūnumu gūstu uz laukuma ar zirgiem.

Vispār, brīžiem pieķeru sevi pie domas, ka gribētos mist tuvāk Salaspilij, tātad, zirgiem. Un, ka drīz var sākt gribēties savu zirgu. Bet nu vēl nē, jāmācās... Tagad pamatīgi jāslīpē rikši un fokuss, nākamreiz laikam sākšu mācīties lēkšus tā nopietnāk un pēc tam drīz varēšu ņemt nodarbības bez instruktora. Tas būs lētāk, bet tad ļoti, ļoti noderētu kāda fotogrāfa/filmētāja palīdzība, lai es pēc tam varētu redzēt objektīvu vērojumu par savām darbībām.

Laikam mans garākais zirgošanās apraksts līdz šim. :D Bet esmu ļoti gandarīta par šodienu. Daudz sapratu. Kaut tikai varētu biežāk uz turieni braukt...