Likantropiskās · piezīmes

Oktobrī, kad būšu pārbraukusi uz jauno māju, pie manis uz dzīvi pārvāksies apburoša, melna kaķenīte - trešā manā zvērudārzā. :) Uz to brīdi viņai būs 4 mēneši, bet pagaidām viņa dzīvo pagaidu mājās pie DzīvniekuSOS meitenes. Esot ļoti murrīga un bezgala uzticoties cilvēkiem. Pagaidām viņu sauc Zuzīte, bet es jau zinu, kā saukšu viņu pati - vārdiņu iedošu, kad viņu pārvedīšu mājās, un tad to paziņošu arī citiem. :) Pagaidām varu vien minēt, ka pašai par pārsteigumu, uzmeklējot tā nozīmi, tas izrādījās vēl piederīgāks viņai, kā biju domājusi. Tagad vien jāpaciešas mums abām. :)

Šo kaķenīti kopā ar viņas diviem brālīšiem pirms dažām dienām atrada labi cilvēki. Apraktus zem zemes. Dzīvus. Veselus. Murrīgus un visiem uzticīgus kaķabērnus. Laikam aizvakar Olaines rajonā tika, paldies dieviem, pieķerts kāds jaunietis, kas arī dzīvus mēģinājis aprakt trīs apmēram 2 mēnešus vecus kaķēnus.

Nogalināšana kā sods būtu par maz un par žēlastīgu... Šādam cilvēkam ļoti piestāvētu apzināti, maksimāli dzīvi sapņi ar visām sajūtām, kuru scenāriju viņš mainīt nespētu. Tikt apraktam zem zemes dzīvam, smakt, baidīties, baidīties, baidīties, kliegt un raudāt, bet netikt sadzirdētam, dzirdēt soļus ejam garām, kas nekad neapstājas. Zemi uz krūtīm, zemi acīs, zemi mutē. Katru nakti, visu mūžu. Nāves bailes no iemigšanas brīža līdz nomodam. Un nespēt neaizmigt.