Tā, sociālie zvēriņi, pastāstiet man - Kāpēc tik daudzlem liekas ok pieskarties pilnīgiem svešiniekiem? Vai tā ir savas personīgās telpas neesamība, neapzināšanās, ignorēšana? Uzgrūšanās garāmejot, berzēšanās rindās un transportā, izplūšana pa sēdvietu, okupējot citu - jau aizņemtu, pieskārieni pleciem un rokām uzrunājot vai atvainojoties... Atbaidošākais, ko es pati esmu pieredzējusi - mēģinājums satvert un virpināt manu matu šķipsnu sarunas laikā. Un tas nebija tuvs cilvēks, gluži pretēji - tikko satikts. Tas viss ir ok un patīkami? Brīžiem sāk likties, ka to, kuru personīgā telpa ir lielāka un labi definēta, ir tiešām maz. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 12. Decembris 2011, 14:00, kihelkonna commented: tas, manuprāt, ir krievijas iespaids. varbūt dēļ vēsturiskās spaidīšanās pa rindām. kad kādu laiku padzīvo ārzemēs un atgriežas, tad ļoti dīvaini šķiet tas, kā visi te spiežas virsū, grūstās un neatvainojas vai nepalūdz palaist garām. reiz biju ēģiptē. tur bija tāds pasākums kā kāpiens mozus kalnā. kāpjot lejā pēkšņi gadījās tāda grupa, kur cilvēki kalnu takā tā spieda savus rumpjus priekšgājējiem virsū, ka likās, ka nogrūdīs lejā. nemaz nebrīnījos, ka viņi runāja krievu valodā :D On 12. Decembris 2011, 14:53, kihelkonna replied: arī pie zviedriem nav glābiņa - viņi apkampjas. tomēr pat spāņi, ja grib paspraukties garām, dod ziņu ar muti nevis ar pakaļu. |