Tā, sociālie zvēriņi, pastāstiet man -
Kāpēc tik daudzlem liekas ok pieskarties pilnīgiem svešiniekiem? Vai tā ir savas personīgās telpas neesamība, neapzināšanās, ignorēšana? Uzgrūšanās garāmejot, berzēšanās rindās un transportā, izplūšana pa sēdvietu, okupējot citu - jau aizņemtu, pieskārieni pleciem un rokām uzrunājot vai atvainojoties... Atbaidošākais, ko es pati esmu pieredzējusi - mēģinājums satvert un virpināt manu matu šķipsnu sarunas laikā. Un tas nebija tuvs cilvēks, gluži pretēji - tikko satikts.
Tas viss ir ok un patīkami? Brīžiem sāk likties, ka to, kuru personīgā telpa ir lielāka un labi definēta, ir tiešām maz.
Kāpēc tik daudzlem liekas ok pieskarties pilnīgiem svešiniekiem? Vai tā ir savas personīgās telpas neesamība, neapzināšanās, ignorēšana? Uzgrūšanās garāmejot, berzēšanās rindās un transportā, izplūšana pa sēdvietu, okupējot citu - jau aizņemtu, pieskārieni pleciem un rokām uzrunājot vai atvainojoties... Atbaidošākais, ko es pati esmu pieredzējusi - mēģinājums satvert un virpināt manu matu šķipsnu sarunas laikā. Un tas nebija tuvs cilvēks, gluži pretēji - tikko satikts.
Tas viss ir ok un patīkami? Brīžiem sāk likties, ka to, kuru personīgā telpa ir lielāka un labi definēta, ir tiešām maz.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}