Bija laiki, kad mani mēdza piemeklēt sajūta - ja vien varētu aizķert savu ādu aiz nagiem un plēst nost pa gabalam vien, tā plīstu štirkšķēdama sausi kā plāns audums vai pergaments un atbrīvotības sajūta mītos ar nepabeigtību, jo būtu tik viegli un labi nodīrāt sevi un nopūst no plaukstas. Ne tāpēc, ka būtu slikti, nē - vienkārši tā būtu vēl labāk. Es sāktu ar muguru, krustotu rokas pāri atslēgas kauliem un ieraktos ar pirkstiem zem lāpstiņām, tad rautu ar asu kustību tā, lai pleci vienā mirklī būtu kailāki par kailu, jā, tieši mugura būtu pirmā, un tad berztu to ar sūnām un akmeņiem, kamēr viss būtu prom un sākams no jauna. Liekas, ap skaustu būtu visvairāk, ko berzt, bet gribēšana nepārietu un nagi, pret kauliem vīlēti, kļūtu tikai asāki, kamēr vairs nebūtu nemaz, ko plēst un nebūtu nekā, kas asinis aiztur, un es varētu iepludot jūrā, kas būtu tik pat sāļa, cik es...
Bija laiki, joprojām ir.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}