Šonakt sapņoju, ka sēžu liela smilšu laukuma malā, ir mijkrēslis, bet pa smiltīm bez noteiktas kārtības šurpu turpu (bet allaž vienā virzienā) lien milzīgs daudzums ta ne tuksneša pūcīšu, ta ne pelēku pūčubērnu. Viņiem visiem bija episki drūmi skatieni un spilgti, gaišzili blāzmojošas acis - teju kā prožektori. Tā nu viņi lodāja.
Un es skatījos.
Tas bija nepārspējami aizraujošs sapnis, jo tajās pūcēs kaut kas draudīgs bija. Ja tā padomā, pēdējo reizi, kad sapņoju par pūcēm, tās arī bija draudīgas - tas bija jau pirms daudziem gadiem un tad es devos uz kaut kādu angāru, kur bija paredzēts ar kaut ko dēmonisku cīnīties, un gar ceļa malu visa ceļa garumā bija izliktas pūču galvas.
Ja tā padomā, arī šoreiz bija kaut kas dēmonisks - starp tām pūcēm skraidīja melns ellessuns ar tādām pat zilām acīm un zilām liesmām, kas šim gāzās no rīkles, un tas gribēja man iekost kājās, bet es tam teicu tiš un tas turpināja skraidīšanu starp pūčubērniem.
Un es skatījos.
Tas bija nepārspējami aizraujošs sapnis, jo tajās pūcēs kaut kas draudīgs bija. Ja tā padomā, pēdējo reizi, kad sapņoju par pūcēm, tās arī bija draudīgas - tas bija jau pirms daudziem gadiem un tad es devos uz kaut kādu angāru, kur bija paredzēts ar kaut ko dēmonisku cīnīties, un gar ceļa malu visa ceļa garumā bija izliktas pūču galvas.
Ja tā padomā, arī šoreiz bija kaut kas dēmonisks - starp tām pūcēm skraidīja melns ellessuns ar tādām pat zilām acīm un zilām liesmām, kas šim gāzās no rīkles, un tas gribēja man iekost kājās, bet es tam teicu tiš un tas turpināja skraidīšanu starp pūčubērniem.
chimera, tevis tur nebija.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}