Kā uz to skatās. Ir lietas, kuras nav naudā novērtējamas. Tajā pat laikā vienmēr ir izvēle un varianti. Var jau apsēsties ar lapu un rupji izrēķināt visus iespējamos variantus. Cik naudas vajag, lai būtu pa nullēm bez parādiem, cik naudas paliek pāri, ja pārdod māju un tad tālāk skatīties kas sanāk. Cik ilgi tev vēl mācības, vai obligāti vajag Rīgu, kādā stāvoklī vajag. Ja naudas paliek pāri tik, lai neņemot kredītu nopirktu gana plašu dzīvokli blokmājā, tas arī nav slikts variants. Īpaši, ja sanāk 2+ istabas, kas ir ļoti labi. Rupji rēķinot komunālie ir sotaks uz istabu. Ja nav kredīts, vajag komunālajiem un dzīvot. Tu atrodi kādu variantu, kas tev der labāk, meita izīrē istabu draudzenei, komunālie ir segti, atkal vieglāk elpot. Ja dzīvoklis gana liels, viņai ne tikai paliek mantojumā, bet arī ir kur dzīvot ar visu ģimeni.
Nevajag iespēju mierīgi elpot, bez šausmu dvašas pakausī, novērtēt par zemu. Kamēr šitā krīze būs pāri, būsi arī izmācījusies, meita būs apsildījusi degunu.
Man kādreiz likās, ka es nomiršu, ja man jādzīvo uz asfalta ar skatu uz sērkociņu kastītēm. Tajā pat laikā tas ir arī ļoti ērti. Atkrīt kurināšana, malkas sagāde, sniega šķūrēšana, visādi čakari ar čp un meistariem, tu neesi piesiets, jo daudzas lietas notiek pašas no sevis.
Un ir jau arī vēl dzīvokļi augstajiem griestiem mūra mājās ar maziņu dārziņu vai skatu uz parku |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}