|
Novembris 3., 2020
15:29 - Manas vienkāršās dzīves problēmas
|
Comments:
Visu cieņu, mana apbrīna un mīlestība pret tevi aug augumā. Pirmkārt, par to, ka tu vispirms to risināji pašā skolā, ievērojot visu hierarhiju - skolotājs, vadītājs, tad tikai pārvalde, un otrkārt, ka tu neatlaidies un nepadevies. Mūsu skolā viss iespējamais ir slēgts, klašu jaukšanos pēc iespējas ierobežo, bet pamatīgas problēmas sākas šai brīdī, kad divām skolotājām ir karantīna, jo viņas bijušas kaut kādos kursos, kur kāds bija slims. Nu un tas nozīmē, ka citām skolotājām viņas jāaizstāj, jācirkulē pa klasēm, jāsēž viņu vietā pagarinātajā grupā... Skolā kopumā ir ārkārtīgi nomācošs garastāvoklis, pedagogus moka neziņa, trauksme un neskaidrība par nākotni.
Šobrīd gan esmu uz pauzes. Pirms braucu uz skolu, piezvanīju pārvaldes vadītājas vietniecei, ar ko runāju 5dien, bet viņa nebija uz vietas, un jauneklis, kas pacēla klausuli, pierakstīja ziņu, kādā sakarā es zvanu. Viņa man nav atzvanījusi. Ko tad man tālāk, uz ministriju jāzvana, vai? Vai pa tiešo Lembergam jāsūta e-pasts? Man patiešām liekas, ka arguments "ir vecāki, kam tas sagādās lielas neērtības" neiztur kritiku. Skolotāja ieminējās, ka, ja saīsinās pag.dienas grupu par stundu, arī viņai nemaksās par tām 2 stundām nedēļā, ko viņa "dežūrē". Pēc sarunas es tā padomāju, nu kamon, nu tad lai ir pag.dienas grupa līdz 16iem divas dienas nedēļā, nevis piecas. I skolotājai paliek stundas, i vecākiem 2 dienas mazāk, par ko lauzīt galvu, kas izņems. Aimīn, var taču kaut ko izdomāt. Viss ir risināms. Es saprotu, ka ir baigi depresīvi. Es esmu trauksmaini drebelīgais pēc būtības, tāpēc jau arī es te ņemos. Un, ja pieņems ārkārtas stāvokli, šīs problēmas pārtaps par citām, lielākām problēmām. |
|