|
|
|
Februāris 12., 2008
15:28
Vēl, runājot par vecenītēm, atcerējos Eglīškundzi.
Mani vecāki, kad apprecējās, īrēja no Eglīškundzes pusmāju. Uz Mežielas, tumši zaļa koka māja. Eglīškundze bija mācītāja atraitne bez bērniem, baznīcā spēlēja ērģeles. Mācītājs bija nomiris jau sen, bezmazvaj ulmaņlaikos, par viņu atgādināja tikai paliela fotogrāfija ciemiņu uzņemamajā istabā. Kad es piedzimu, tur palika par šauru, tāpēc pārvācāmies uz 9stāveni. Ap ziemsvētkiem-jaunogadu mēs gājām pie viņas ciemos, Eglīškundze mūs cienāja ar citronmelisas tēju un cepumiem. Un, kad gājām prom, viņa mums ar brāli lūdza, lai tad, kad ejam uz/no skolas garām viņas logiem, lai pie tiem pieklauvējam. Tad viņa zināšot, ka tie esam mēs, un viņai uzreiz būs priecīgāk.
Esnez kā brālis, bet es klauvēju ar. Kad atcerējos.
Bet slēģi nu jau labu laiku kā ciet. Un es tur arī senjau, kā tur garām nestaigāju.
|
Comments:
mums savukārt bērnībā (un vēl pēc tam) bija tādā Ziebergkundze. Smalka dāma sirmiem matiem, ulmaņlaikos bijusi skolotāja, arīdzan atraitne jau kopš ulmaņlaikiem, sirmie mati allaž bija ielikti tādā plānā, plānā tīkliņā (kā vecās filmās) viņa man mācīja manieres un cienāja ar želejām un zemenēm, jutu pret viņu bijību, nomira kādos 98 gados - tikpat smalka. tā jau bija gudra, vienīgā muļķība, ko dzirdēju no viņas mutes: ja izvaro, tad nevarot palikt stāvoklī.
un vēl bērnībā bieži dauzījos pa Sv. Pāvila baznīcu Rīgā, jo tuvs radinieks tur bija mācītājs, un Jēzus man likās baigi smukais. |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}