|
Februāris 12., 2008
viipsna | 15:28 Vēl, runājot par vecenītēm, atcerējos Eglīškundzi. Mani vecāki, kad apprecējās, īrēja no Eglīškundzes pusmāju. Uz Mežielas, tumši zaļa koka māja. Eglīškundze bija mācītāja atraitne bez bērniem, baznīcā spēlēja ērģeles. Mācītājs bija nomiris jau sen, bezmazvaj ulmaņlaikos, par viņu atgādināja tikai paliela fotogrāfija ciemiņu uzņemamajā istabā. Kad es piedzimu, tur palika par šauru, tāpēc pārvācāmies uz 9stāveni. Ap ziemsvētkiem-jaunogadu mēs gājām pie viņas ciemos, Eglīškundze mūs cienāja ar citronmelisas tēju un cepumiem. Un, kad gājām prom, viņa mums ar brāli lūdza, lai tad, kad ejam uz/no skolas garām viņas logiem, lai pie tiem pieklauvējam. Tad viņa zināšot, ka tie esam mēs, un viņai uzreiz būs priecīgāk. Esnez kā brālis, bet es klauvēju ar. Kad atcerējos. Bet slēģi nu jau labu laiku kā ciet. Un es tur arī senjau, kā tur garām nestaigāju.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |