| |
[8. Jan 2009|08:24] |
es māku lietot lj-cut!
Izskatās, ka degvielas piedeva, ko lej dīzelim, lai vieglāk pielec zemās temperatūrās, darbojas. Šorīt pieleca tik skaisti, kā saulainā vasaras dienā. Pirms pāris dienām lielajā aukstumā pieleca arī bez piedevas, bet nu ar baigo mocīšanos.
Vēl es no rīta braucot uz darbu redzēju lielu brūnu suni sēžam ceļa malā. Tā jau nekas, vienīgi es, šķiet, to pašu suni redzēju arī aizvakar dažus kilometrus nostāk. Vai tik nebūs nomaldījies vai sajucis prātā. Pirmajās jaunā gada dienās uz ielām un ceļiem bija pilns ar apjukušiem suņiem. Acīmredzot, aizlaidušies no saimniekiem jaungada naktī uguņošanas iespaidā. Suņiem tādā ziņā gan labi - apokalipse katru gadu!
Vēl es redzēju sapni, kuru labi atceros. Es un vēl pāris cilvēki bijām nokļuvuši kaut kādos viduslaikos. Un nedaudz mukām un slēpāmies no kaut kādiem medniekiem. Kalni, meži, ejas kalnos, dažas viduslaiku akmens skulptūras, kas bija jau nodilušas lietošanas procesā, līdz ar to nedaudz laupīja ticamības momentu tiem laikiem, kuros atradāmies. Bet tas viss ir fufelis. Es redzēju sapnī vienu meiteni. Es viņu nedaudz nesu arī pičpaunā un viņai nebija iebildumu, viņai bija gludas kājas un viņa bija viegla. Bet nu viņa jau arī ir viegla.
(es esmu tas, pa labi)
Sapņi vispār ir laba lieta. Ja sapņu nebūtu, tad gulēt būtu pavisam neinteresanti. Visspilgtākā pieredze ar sapņiem un gulēšanu man laikam ir lidošana un viens dīvainais sapnis. Par lidošanu varbūt citu reizi, bet dīvaino pastāstīšu. Gulēju es mājās. Bija vasara, silta diena ap pusdienlaiku. Biju jau nogulējis nejēgā daudz, bet atlaidos vēl kādu stundiņu nosnaust, jo galīgi nebija, ko darīt. Kopumā nogulēju kādu pusstundu. Sapnī es biju turpat, kur es biju realitātē - gulēju savā gultā. Tad ātri uzradās kaut kāds tēls. Izskatījās kaut kas pa vidu starp melnu dūmu mākoni un tādu kā švīkājumu, kad paņem papīra lapu un ar tādām apļveida kustībām ar melno pildspalvu pavirši iešvīkā aptuvenu formu. Pārvietojās ātri un uzgūlās man virsū. Tīri fiziski sajutu tādu kā smagumu. Nevarēju piecelties. Vairs īsti nevarēju saprast, vai guļu, vai sapņoju. Tāda patizla sajūta, gulēju kā tāda beigta zivs. Sapratu, ka jāsaņemas un jāceļas augšā un jāiet prom. Sākumā neizdevās, bet pēc brīža tomēr saņēmos - piecēlos un aizgāju un tajā brīdī, kad piecēlos sapnī, tad arī pamodos un cēlos augšā. Sajūta sapnī bija ļoti reālistiska. Ja es būtu māņticīgs, tad būtu jāsāk ticēt visādiem mošķiem.
Secinājums ir tikai viens - gulēt par daudz ir slikti, sāk visādas dīvainības rādīties. |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/87833/12209) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) phz |
|---|
| Date: | 8. Janvāris 2009 - 16:36 |
|---|
| | | (Link) |
|
Ceri, ka neviens nelasīs?
jā, zini... lj cut dēļ var arī neizlasīt :) | |
