| |
[11. Sep 2019|22:18] |
Turpinot būšanu savas dzīves labākajā fiziskajā formā nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, ka pagājušajā nedēļas nogalē noskrēju savu dzīves ātrāko maratonu. Ar labu atrāvienu no iepriekšējā rekorda. Kas nāca pat kā pārsteigums, jo īpaši pat nebiju pielicis pūles, lai trenētos tieši skriešanai un tieši šai distancei. Tā vienkārši sanāca. Es, protams, zinu, kāpēc tā sanāca, bet es arī mazliet nojaušu, kāds ir potenciāls, ja mērķtiecīgi trenējas, lai sasniegtu konkrētu rezultātu konkrētā disciplīnā. Kamēr esmu uz viļņa, mēģināšu vēl noskriet arī pusi rekordlaikā. Izskatās, ka vairs ne šogad, bet nākošajā gadā, jo šogad vairs īsti nebūs piemērotu sacensību, kurās startēt. Bet tad nākošajam gadam tiešām varētu patrenēties uz rezultātu (cik nu es tam esmu gatavs veltīt laiku un pūles). Vienkārši ir grēks nelabot savus rekordus, ja esi formā. Dzīves Labākajā Formā.
Īsumā - nekā jauna jau nav, ir jāskrien kilometrāža, ir jāskrien intervāli un tempa skrējieni (ko es nedarīju) un smaga svaru cilāšana dod necerēti labu rezultātu arī tādā šķietami pilnīgi nesaistītā izturības sporta veidā. Un, protams, ir jānomet daži kilogrami liekā svara. Drīkst nomest arī nelieko svaru (lieso gaļu). Runā, ka man līdz elites skrējēja dzīvsvara rādītāju sasniegšanai būtu jāatbrīvojas no kādiem 17 kg. Viela pārdomām.
Šonedēļ atļauju sev to, ko nebiju atļāvies ilgi. Ēdu daudz saldumus. Un baisākais ir tas, ka saprotu, ka esmu savā dzīvē nolemts tikai divām galējībām, viena ir tāda, ka visu laiku trenējos un cītīgi kontrolēju savu ēšanu un esmu lieliskā formā, otra ir tāda, ka to nedaru. Un, ja es netrenējos un nekontrolēju savu ēšanu, tad es diemžēl nonāku otrā grāvī - ēdu sūdus, palieku resns un tizls. Vidusceļa man nav, es šobrīd nemāku vidusceļu, neesmu to iemācījies. Šobrīd es, piemēram, jau vairākas dienas esmu tizluma un resnuma fāzē, ko pēc pāris dienām atkal nomainīs skarbā treniņu un ēšanas kontroles fāze. Vidusceļa nav. Mazliet apskaužu tos, kuri var uzturēt savu veselību citā veidā. Es apzinos, ka man ir ļoti grūti kontrolēt savus ēšanas netikumus. Ja apēdu kādu saldumu, tad maisam ir gals vaļā, tad apēdu visus saldumus, kas ir manā tuvumā. Tāpēc labāk ir nesākt. Nav manā dzīvē nekādas būtiskas lomas ne alkoholam, ne cigarētēm, pat ne kafijai, ne arī kādām citām narkotiskas iedarbības vielām, bet cukurs gan mani iznīcina. Trīs dienu laikā esmu apēdis apmēram tik pat daudz tīro saldumu, nekā pēdējos, šķiet, divus mēnešus. Bet ar pirmo treniņu tas viss atkal mainīsies un es būšu atpakaļ savā otrā grāvī, no kura kādu laiku atkal nelīdīšu ārā. Nezinu tikai, ko man darīt ar tiem 12 aliem, kas ir pa šo laiku iekrājušies ledusskapī (ka nesaskābst).
Vēlāk:
Nē, nu, es, protams, zinu, kas jādara ar alu - tas ir jāizdzer. Vienkārši esot sportiskajā fāzē es nedrīkstu to darīt. Ir jāatrod kāds neveselīgais logs, kurā var atrast kompromisu ar savu sirdsapziņu un iedzert. Piemēram, kādi ilgi plānoti svētki. Es jau esmu apskatījies visiem 12 aliem derīguma termiņu un tēmēju uz novembra svētkiem. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}