|
14. Okt 2011|19:10 |
|
Jau 1908. gadā prof. Balodis pierādīja, ka kā lauksaimniecības zeme Latvija nav un nebūs konkurētspējīga. Praktiski visas lauksaimniecības kultūras šajos platuma grādos ar šādu vasaras ilgumu dos mazākas ražas uz hektāru, govīm būs mazāk piena un tas būs liesāks, gaļas lopu audzēšanas pašizmaksa būs lielāka, nekā zemēs, kas vairāk uz dienvidiem. Kā lauksaimniecības zeme Latvija nav konkurētspējīga, jo vasaras gluži vienkārši pārāk īsas un mitras. Līdz ar to vienīgās jomas mūsdienu pasaulē, kurās mēs varam gūt kādus panākumus, ir tās, kur ir nepieciešami nevis lieli resursi (kuru mums nav), bet gan prāts un attapība (ko varam iegūt, ieguldot izglītībā), t.i., zinātne, vieglā rūpniecība. Bāleliņi Balodi izsmēja un šim nācās emigrēt uz Vāciju, kur viņu nezin kāpēc uzņēma atplestām rokām un uzticēja karā sagrautās Vācijas tautsaimniecības atjaunošanu, ar ko viņš spīdoši tika galā. Savukārt bāleliņi te tērēja valsts valūtas rezerves, lai uzpirktu no zemniekiem bekonu par 3 Ls/kg un pārdotu Londonas biržā par 1 Ls/kg, jo kaut kā jau tos konkurēt nespējīgo lauksaimniecību balstīt vajadzēja, kaut uz pilsētu rēķina, jo kaut kā mītu par zemnieku tautu un valsti uzturēt vajadzēja. Bet mīts ir mīts - no tā nepaēdīsi, - tāpēc te vienmēr būs Dieva aizmirsta vīžu pinēju zeme, kamēr ļautiņi neapjēgs, ka nav vairs 19. gadsimts, kad no rudziem un kāļiem varēja pārtikt, ko pašu vajadzībām pāris piemājas lauciņos ar mokām izaudzēja. |
|