Ars Gratia Artis
Pēdējo apmēram pusgadu es esmu pametusi savu dzimto Labi Atalgoto Līķu Mazgātāju industriju un strādāju stroikā, par tipa būvuzraugu - ne jau sertificēto, protams, bet ar elementiem.
Divas dienas nedēļā es pavadu objektā - komunikācijā ar celtniekiem, putekļiem, apakšuzņēmējiem, lifta šahtām, transformatoru telpām, hidroizolāciju, ventmašīnām, grīdas pīrāgiem, ģipškartonu un visiem visiem elementiem, kas pie tā pieder. Ēka ir liela, 7 stāvi un kādi 4000m2.
Šoreizīt gribēju pastāstīt par tādu celtnieku etnosa kultūras iezīmi kā vizuālā māksla. Visi ir redzējuši tādu veikalu vitrīnas, kuros iekšā noris remonts: ar krītu un kaļķi aizlepsētu logu virsmas tiek izzīmētas ar dažādiem elementiem, zīmēm, simboliem, uzsaukumiem un vēstījumiem, parasti personiskiem. Kāds Ļoņa vai Vlaģiks ir pidars vai sūkā, vai arī viņam ir kranti. Pamatā joki ir orientēti uz anālās psihoseksuālās fāzes ekspozīciju pilnā krāšņumā.
Arī mani celtnieki nav nekāds izņēmums. Gribēju uzsvērt, ka ģenerāluzņēmēja firma un viņa brigāde ir īsteni latvieši - tur paaudzēm strādā vienas ģimenes vīrieši, daži tik tiko sasnieguši vecumu, no kura ir legāli nodarbināties; citi ir sirmi vīri ar skarbo celtnieku rūdījumu. Mums nav nekādu Vlaģiku vai Petju - ir Aldis, Janka n Fredis un visi citi Kristapi un Edmundi. Kopš atnācis pavasaris, praktiski katra jaunā nošpaktelētā vai jaunuzslietā (izņemot, laikam, griestus) virsma tiek apzīmēta ar krāniem, krāniņiem, megakrāniem un gigakrāniem. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs vai satraucošs, vai neparasts; tak mani no tiesas dara sirsnīgu zīmējumu izpildes kvalitāte. Nav tas nekāds tur paviršais smērējums un šā tā ķep ļep triepiens, kas stilizēti ļauj nojaust autora ieceri, nē, nē - daži darbi ir izpildīti ar zīmuli, pirms tam rūpīgi noslīpējot virsmu un grafikā ieliekot visu sirdi-dvēseli (vai varbūt... nu ja), veltot maksimālu uzmanību detaļām un reālismam.
Par visu labāk man tomēr patīk 7. stāvā zem lifta virsgaismas iekārtais woodoo: no ģipškartona ārkārtīgi rūpīgi izgriezts lellis ar pīpi zobos un maksimāli skumju klauna seju. Patchkabelī pakārtais vīrelis, kas skumji svārstās zem pamazām viņam pretim tiecošamies vertikālajām dzelzs konstrukcijām, katrreiz man atgādina, cik atbildīgi katru brīdi vajag izturēties pret sevi un citiem.
Divas dienas nedēļā es pavadu objektā - komunikācijā ar celtniekiem, putekļiem, apakšuzņēmējiem, lifta šahtām, transformatoru telpām, hidroizolāciju, ventmašīnām, grīdas pīrāgiem, ģipškartonu un visiem visiem elementiem, kas pie tā pieder. Ēka ir liela, 7 stāvi un kādi 4000m2.
Šoreizīt gribēju pastāstīt par tādu celtnieku etnosa kultūras iezīmi kā vizuālā māksla. Visi ir redzējuši tādu veikalu vitrīnas, kuros iekšā noris remonts: ar krītu un kaļķi aizlepsētu logu virsmas tiek izzīmētas ar dažādiem elementiem, zīmēm, simboliem, uzsaukumiem un vēstījumiem, parasti personiskiem. Kāds Ļoņa vai Vlaģiks ir pidars vai sūkā, vai arī viņam ir kranti. Pamatā joki ir orientēti uz anālās psihoseksuālās fāzes ekspozīciju pilnā krāšņumā.
Arī mani celtnieki nav nekāds izņēmums. Gribēju uzsvērt, ka ģenerāluzņēmēja firma un viņa brigāde ir īsteni latvieši - tur paaudzēm strādā vienas ģimenes vīrieši, daži tik tiko sasnieguši vecumu, no kura ir legāli nodarbināties; citi ir sirmi vīri ar skarbo celtnieku rūdījumu. Mums nav nekādu Vlaģiku vai Petju - ir Aldis, Janka n Fredis un visi citi Kristapi un Edmundi. Kopš atnācis pavasaris, praktiski katra jaunā nošpaktelētā vai jaunuzslietā (izņemot, laikam, griestus) virsma tiek apzīmēta ar krāniem, krāniņiem, megakrāniem un gigakrāniem. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs vai satraucošs, vai neparasts; tak mani no tiesas dara sirsnīgu zīmējumu izpildes kvalitāte. Nav tas nekāds tur paviršais smērējums un šā tā ķep ļep triepiens, kas stilizēti ļauj nojaust autora ieceri, nē, nē - daži darbi ir izpildīti ar zīmuli, pirms tam rūpīgi noslīpējot virsmu un grafikā ieliekot visu sirdi-dvēseli (vai varbūt... nu ja), veltot maksimālu uzmanību detaļām un reālismam.
Par visu labāk man tomēr patīk 7. stāvā zem lifta virsgaismas iekārtais woodoo: no ģipškartona ārkārtīgi rūpīgi izgriezts lellis ar pīpi zobos un maksimāli skumju klauna seju. Patchkabelī pakārtais vīrelis, kas skumji svārstās zem pamazām viņam pretim tiecošamies vertikālajām dzelzs konstrukcijām, katrreiz man atgādina, cik atbildīgi katru brīdi vajag izturēties pret sevi un citiem.
bez komentāriem
māksla pieder tautai :D
Bet tomēr - no kurienes tie līķi tajā industrijā un kāpēc jāmazgā?