Divus vakarus pēc kārtas izdevās izrauties padauzīt bumbu, tā ap 2 stundām bez pauzēm. Es nevaru aprakstīt, cik laimīgi šodien sāp kājas, roka un mugura. Kāpēc tik reti, kāpēc tik maz, sasodīts, sanāk šitā izdarboties? Es esmu kļuvusi par sēni, bezjēdzīgu planktonu, šī pilsēta mani ierij un nelaiž vaļā, man nav spārnu, nav galvas vairs. Atpestī, atpestī.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
unpyNu, ja, skaidrs, ka specnazā.- vedjmahnu vot zin kā, es godīgi, bez koķetērijas, maldības un viltus varu pateikt, ka, nē, es neuzskatu, ka tas viss būtu kaut kas drausmīgi ekstrēms vai sarežģīts, ja tāda ir tā specnaza konotācika. Nevajag to kaut kā baigi glorificēt vai uzskatīt par kaut ko, kas pieejams/pa spēkam kaut kādiem dažiem psihiem. Jā, intensīvi; jā daudz visa kā. Man vēl ir trīs bērni, un vismaz 10 stundu darbs ikdienas, jā. Bet, nu tiešām, tur nav nekā īpaša, vienīgi putekļu uz grīdas un nemazgātu drēbju ir par daudz, nav laika vairākiem infrastruktūras projektiem. Bet ārpus tam, es godīgi domāju, ka to var katrs, kas grib. Apvāršņi, redzesloki un garīgā dzīve šādu te nodarbju rezultātā paplašinās ļoti strauji un līdz palielam platleņķim, tā var kļūt par daudz daudz labāku cilvēku (nekā es, piemēram, esmu šobrīd).