![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man jau šķita, ka ir tāda fobija definēta, protams, kāpēc lai nebūtu - un te ir skaidri pastāstīts par to. Manā gadījumā gan šis nebūs precīzākais situācijas raksturojums - nav tā, ka man būtu bail, ka tā varētu atgadīites; man drausmīgs, neticams, neizmērojams riebums vēlāk skatīties uz rezultātiem. Pavisam konkrēti ir kādi uz abu roku pirkstiem saskaitāmi fotouzņēmumi, kas man neriebjas tādā fizioloģiskā līmenī.
Bet ir jau arī iemesls, un nesakiet vēl, ka tā nav. Bāc. Es nespēju noticēt redzamajam. Vai tiešām, tiešām es tā vaikstos, šķobos un goros, un vienmēr šķībām puspievērtām acīm, kaut kādā debīlā statiskā pozā izliecos? Kāpēc laikabiedri vispār ar mani sarunājas? Cilvēkam, ka ja tiešām izskatās tā, kā es fotouzņēmumos, vajadzētu aizliegt iet uz ielas. Nemaz nerunājot par to, ka ir nepārprotami skaidrs, ka es par visu ironiski smīnu 24 stundas diennaktī? Jopčiki, sasitiet visus fotoaparātus un nekad nekad nevērsiet objektīvus manā virzienā. Tie noteikti ir subjektīvi.
Skaidrs, ka es to visu saku tamdēļ, ka ir ienākusi kārtējā bilžu galerija no Mega Pasākuma, un man gribas vemt un uzspridzināt visus Picasas serverus.
Manā tuvumā cilvēkiem ar videokamerām VISPĀR IR AIZLIEGTS RĀDĪTIES SKAIDRS?!?!?!?!
Nez, varbūt tas ir kaut kāds gļuks pašuztverē. Man savas bildes lielākoties izraisa vēlmi palīst zem galda, uzvilkt galvā bļodu un nekad vairs nelīst ārā.
Lūk, MAN gan ir pavisam savādāk!