![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
šodien ir viena no tām dienām, kurā ar neizsakāmu vieglumu, smaidu un alkām izrauties var elementāri pārvilkt svītru atkal kādam pagātnes strēķim un smiedamies un irgojot aiztraukties tālēs zilajās.
Izlasīju cibu, ielēju kafiju, apraudzīju amariļļus un narcises uz palodzes un atnāca tā sajūta. Ka labs viss, kas bijis; bet tagad ir laiks doties. Ka nupat ir gana pastaigāts pa taisno, stabilo kāpņu laukumiņu un vajag pacelties spārnos un aizlidot augšā uz nākamo.
Izlasīju cibu, ielēju kafiju, apraudzīju amariļļus un narcises uz palodzes un atnāca tā sajūta. Ka labs viss, kas bijis; bet tagad ir laiks doties. Ka nupat ir gana pastaigāts pa taisno, stabilo kāpņu laukumiņu un vajag pacelties spārnos un aizlidot augšā uz nākamo.
Ar praktisko realizāciju tā pašvakāk droši vien būs. Bet dzīvot ar tādu sajūtu ir viegli, tīra galva un tā. Vienīgi tās ilgas. Bet laikam dēļ vecumposma īpatnībām varētu sacīt, ka tur nekā sāpīga nava.