Krustvārdu mīkla

Моё революцыонное детство - 1991

Anna Marija Levi

Моё революцыонное детство - 1991

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
1991. gada janvāra pirmajā nedēļā man vēl joprojām bija 15 gadu. Maniem vecākiem (pamatoti) šķita, ka dalība revolūcijās nav mazgadīgu jaunkundžu bizness. Man pašai, protams, šķita savādāk. Vēljovairāk – 2. janvārī es biju iepazinusies ar Pirmo Īsto Mūža Mīlu (happy-end interesentiem varu paziņot, ka mēs vēlāk apprecējāmies, patiesi!, kā arī izšķīrāmies arīdzan) – un attiecīgi šķita, ka vienīgā jēdzīgā laika pavade, protams, būs tieši barikāžu līdzdalībā.

Ar diennakts gaišo laiku viss bija vienkārši – skolā bija Punkts, tas, kurā guļ revolucionāri un kurā tos baro un apsilda. Varu apliecināt, ka janvāra pirmās nedēļas R3V vestibils bija pārbāzts ar metāla stalažām, uz kurām karājās cūku kautķermeņi. No tiem skolas virtuvē tika gatavots siltais ēdiens visu cauru diennakti. Nav ne jausmas, kas kam par to maksāja – gan par izejvielām, gan skolas pavārīšu darbu – da visu. Mēs paši skolēni varējām voluntēties par brīvprātīgajiem palīgiem – novākt un mazgāt traukus, dabi kaut ko tur cept arīdzan. Tātad formāla atmazka, ko pasniegt vecākiem bija labu labā – strādāju skolas virtuvē par brīvprātīgo! Problēma tāda, ka galvenā jēga šķita tajā līdzdalībā nakts dzīvē ap ugunskuriem, vecpilsētas ielās, nu, saprotiet.

Nācās katru vakaru braukt mājās, tipa, iet gulēt, slepus tumsā saģērbties džemperos un slēpotāju biksēs, un uzmanīgi pa logu mukt prom uz Lielupes staciju, lai paspētu uz kādu no vēlajiem vilcieniem, uz perona satikt Mīlu, un doties revolucionāra gaitās.
No stacijas parasti izmetām loku gar pastu, Dzirnavu ielas telekomu (tālsakaru centrā pie Vilciņas kundzes biju kādu brīdi strādājusi pat tālsakaru operatori, tā kā štelles pārvaldīju), nu un tad jau lēnā garā uz vecpilsētu, Doma laukumu.

To kā viss izskatījās, es neaprakstīšu, jo fotogrāfiju ir bezgaldaudz no šīm dienām. Doma laukumā tad nu varēja sēdēt pie kāda no ugunskuriem, dziedāt, pīpēt un spriest gudri par iespējamiem nākotnes scenārijiem. Palīdzēt izvietot tās metinātās konstrukcijas, kuras visu laiku no jauna nāca klāt, pret tanku pārvietošanos.

Rīgas Tabakas Fabrika dalīja nemarķētas cigaretes no automašīnas piekabes. Fondu biržā bija pats garšīgākais rasols. Apciemo skolā naktsmaiņā strādājošos, vienā no tādām reizēm atminos, ka Kanādas radi bija Mārim Vinkleram atsūtījuši Īsto Marlboro, nostreļīju 2 cīgas un aiz laimes nevarēja saprast, kur lai liekas – tik krutas tās šķita.

Kad uznāca besis un sagurums, par labāko guļas vietu nezkāpēc bija atzīta Doma baznīca, uz cietajiem baznīcēnu beņķiem varēja pat blakām apgulties divatā un visu nakti bučoties. Tad no rīta bija jāpaspēj uz vienu no pirmajiem vilcieniem un jābrauc mājās, lai vēl uzmanīgi, pa tumsiņu, ierāptos atpakaļ savā bezdievīgi izsalušajā istabā un līdz desmitiem, tipa, pagulētu; un tad jau varēja atkal braukt atpakaļ uzštancēt skolas virtuvē. Ja mani vecāki arī kādu no reizēm pieķēra manu prombūtni, viņi nekad par to man nedeva zināt.
  • Man liekas, ka tīri sociālisma garā uzņēmumi 1kārši deva to stuffu, jo viss tak enivei "piederēja tautai".
    • Taisnība ir tikai daļēji. Pirmkārt, teorētiski "piederēja tautai", bet praktiski ar labumiem tajos juku laikos visai svabadi izrīkojās konkrētie vadītāji - un ir ļoti liela atšķirība, atdot kaut ko par velti kaut kādiem dumpiniekiem vai, piemēram, nosūtīt "uz bartera"(tā laika populārākā saimniecisko attiecību forma) kaut uz Baltkrieviju, iemainot pret degvielu...a ar degvielu:)) Otrkārt, bija lērums "Breša zemnieku", kuri tiešām "patriotisma vārdā" sagāza pārtiku Rīgā un, pieļauju, ka tieši tālab lielai daļai no viņiem radās nopietnas finanšu problēmas un tieši tālab viņiem piedeva daudz ko vēlāk. Un vēl varētu minēt visādas lietas.

      [info]vedjmah ir pilnīga taisnība par to nesavtīgumu, kas tobrīd...nezinu..."virmoja gaisā". Neviens nezināja, kas būs rīt, bet lielajam vairumam bija sajūtas(kā tikai tagad zinam, aplamas), ka, ja neizdosies, neko neietaupīsi, tāpat vai nu nošaus, vai nu uz sibīrijām aizdzīs ar pilnu mantas konfiskāciju:)) Proti, lielais vairums parakstījās uz "vai nu pans, vai nu pazudis":))
      • Nu, par pirmo nav komentāru, nezinu, izteicu minējumu.

        Par otro - jā, bija tāda gaisotne, atceros. Un domāju, ka lielā mērā šis:
        lielajam vairumam bija sajūtas(kā tikai tagad zinam, aplamas), ka, ja neizdosies, neko neietaupīsi, tāpat vai nu nošaus, vai nu uz sibīrijām aizdzīs ar pilnu mantas konfiskāciju

        arī bija patiess, un nekā aplama tur nebija. Proti, ja Kremlis būtu izšķīries par stingro kursu, tad tiešām tām mantām lielas jēgas nebūtu. Turklāt arī sekojošajā ekonomiskajā haosā tām bija diezgan ierobežota jēga.
Powered by Sviesta Ciba