Krustvārdu mīkla

Nesenīt man nevedas ar skaistu pārdomu formulēšanu un publicēšanu šeitan; nav jau tā, ka nav ko teikt. Tomēr viss kaut kā apslāpējas ikdienas plūdumā un pēcāk šķiet maznozīmīgs un tik ikdienišķs.

Kopš sākumiem man akurāt vislabāk ir patikuši tie Cibā rakstošie, kas dzīvo vai ilgstoši uzturas ārpus dievzemītes robežām. Galu galā, es pati te sāku skribelēt tamdēļ, ka biju nomitinājusies trimdā un vienkārši apnika neskaitāmajiem jautātājiem stāstīt un rakstīt 'Kā tev iet?'. Ārpusē dzīvojošie man, iespējams, subjektīvi šķiet tādi kā brīvi no uzslāņojuma un tā sociālā spiediena, ko neizbēgami ķermenim piedāvā vide, kas pārbagāta ar t.s. 'Austrumeiropas Agresiju' - fenomens, kuru es kādreiz noformulēšu apaļās frāzēs.

Vēl papildus veiksmes faktors, kas padara Cibas rakstītāju interesantu (un produktīvu), ir vientulība, kaut vai nosacīta. Tādam cilvēkam ne tikai ir laiks un resursi analizēt apkārtējās vides notikumus, tak jau arī ir motivācija un vēlme tajos dalīties ar imagināru, ieinteresētu klausītāju pulku.

Tātad, ideāls Cibas autors dzīvo ārzemēs un ir vientulīgs. Otrkārt, formālā loģika mums pasaka priekšā, ka indivīdi ar sakārtotu personisko dzīvi un mītnes vietu tepat, pamazām kļūst neizbēgami sadzīviski un tādi kā iekapsulēti.

Treškārt, atliek daži jautājumi, kurus uzdot sev. Šausminošās atbildes paturēšu pie sevis, apsolu.