Man ir ļoti svarīgi, lai mani mīl un uzskata par skaistu tieši tajā bŗīdī, kad mana āriņa beidzot saskan ar iekšiņu. Kas bieži vien nozīmē ķermeni nekādā veidā neizceļošu apģērbu (maisveida bikses un mežcirtēja flaneļa kreklus), masīvus zābakus un pusnoskūtu galvu. Es nezinu kā lai paskaidro, ka ir tik svarīgi, ka esmu šeit viss tāds neatbilstošs sieviešu žurnālu modes lapām un padomiem. Bet piespiest sevi mīlēt nevar. Nevar arī nepamanīt un atzināt otra preferences. Es gribu būt skaista, esot neglītai. Sarauktu degunu, aizpampšu seju, izstaipītā kreklā un dusmīgu par valdošo huiņu visapkārt.
Kā lai izstāsta, ka šis viss ir viena liela uzvara. Nevis nevīžība vai slinkums. Kā lai izstāsta visu, kas Tu esi bijis, visu, kas Tevi ir mocījis un visu, ko Tu esi pārvarējis un tagad vairs nejūties defektīvs tāpēc, ka nespēj sevi ielikt kādā sociāli pieņemamākā rāmītī, atbilstošākā noteiktajam sociālajam dzimumam.
Es īsti nezinu, ko ar šo gribēju pateikt. Es gribu, lai mani jūt tā, kā es pats jūtu sevi. Ko man tagad darīt?!
tieši šo ^, ko dari! live it and preach it, kam vajadzēs, kas gribēs, agrāk vai vēlāk sapratīs.