Fuck me and let me run
Hell yeah, vakar pēc 3 mēnešu ilgas pauzes nobraucu 76km, bija tik foršs laiks, ka visu laiku pagarināju braucienu- zinkā, aizbrauks līdz turienei, bet ta gan metīs riņķī! Un tā 5 reizes, līdz Kauguriem. Rīta skrējiens līdz ar to bija cīņa. Muskuļi želejveidīgi un prāts ieslēdz zonu, kur neeksistē apkārtējais, bet tikai nākamais solis. Bet es zinu, tas uz labu. I'll be the irongirl!
Un atkal par to pašu- jauno notikumu kontekstā sanāk ļoti daudz domāt par, khmm.. bijušo. Īsti nezinu, kāpēc tagad, kad tik priecīgi, sanāk bakstīt visādas vecas un pagājušas sāpes. Salīdzinu ļoti daudz. Par visu to, kas trūka tur un ir te. Jūtos daudz pašpietiekamāka, cilvēks nav manas pasaules centrs. Un tad es domāju, ka varbūt tas tāpēc, ka nu nebūs... Ka PA ĪSTAM ir tad, kad zaudē galvu un kļūsti par to otru cilvēku. Bet man jau liekas, ka toreiz tā bija tāpēc, ka bija jāmūk no citām sāpēm un jāizvairās no dīlošanas ar sērām.
Viens gan, doma par atrašanos attiecībās uzdzen man paniku. Liekas, ka smakšu. Godīgi to arī izstāstīju, ka negribu nekā īpaši šo saukt un definēt. Vispār jau es arī negribēju neko vairāk par iespēju koķetēt un casual sex. Ne attiecībā uz viņu, bet vispār, šobrīd savā dzīvē. In my face!
jā, un vēl man šķiet, tas ir grūti arī tāpēc, ka ne vienmēr, pat to apzinoties, cilvēks vēlas to risināt - jo tāda saplūšana ar kādu citu savā ziņā var būt "labs" veids, kā izvairīties no atbildības par daudzām lietām savā dzīvē, tostarp, piemēram, savu labsajūtu, savu vēlmju un vajadzību piepildīšanu.