Ak, es esmu iemīlējusies. Ēdienā, protams! Turku zirņu milti gandrīz viens pret viens ar ūdeni (ūdens mazāk)+ sāls, kajennas pipari, kumīns un ķiploks (uz vienu vienību miltu- 1 tējkarote garšvielu). Visu sajauc, patur ledusskapī kādu pusstundu un cep kā lielās, plānās pankūkas. Psc, ku garšīgi! Tas ķiploks! Tas asumiņš! Ahhh, fuck me sideways!

Crossway's joprojām nav ziemas laika ritenis, un gājēji uz riteņbraucēju celiņa ir jau paspējuši izlaisties, izpletušies pa visu ceļu un vēl tevi (mani) par stulbeni nosauks, ja aizrādīsi (īpaši nepatīkami tas ir tāpēc, ka nolauzu zvaniņu un tagad katram mērkaķim aiz muguras jāsabremzējas, bet bremzējot uz sniegotas virsmas ar C-way'u var riskēt ļoti noraut uz mutes).
Vispār mani ļoti interesē kā brauca tā meitene 10./1. gada ziemā pa visiem sniegiem ar fiksīti. Riepiņas tak tik gludas un šauras! Viņa ar mēģināja ieturēt nebremzēšanas taktiku?!

Mani joprojām interesē tikai ēst, skriet, braukt ar riteni un besīties! Nē, bet tiešām, nekā cita galvā man nav (redzēju Putnucilvēku- patika. Pat ļoti). Un adrenalīns rosoties ap zirgu arī pazudis. Par to prieks.