Jūs arī mēdzat overwhelmoties, kad citi jums izrāda rūpes un dara visādas jaukas lietas. Un tie ir cilvēki, kas jums patīk. Bet tās rūpes liekas TOO MUCH. Un jūs jūtaties nedaudz aizkaitināti un gribat paslēpties.
Es nedomāju, ka esmu kaut kāda neordināra sniegpārsliņa, kam ir tā, kā nevienam nekad nav bijis, es drīzāk gribu saprast, kas man vainas. Es kinda jau zinu, kas man vainas, bet reizēm citiem sanāk to labāk noformulēt.
|
Posted by: black_data (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} black_data) Posted at: May 16th, 2024, 10:08 am
|
|
Nu, līdz frustrācijai manuprāt, MANUPRĀT... tas nekad nav nonācis, bet nemācēt pieņemt rūpes - sure thing. You have no idea what an uphill battle it was pateikt, nu jā, varbūt tomēr atved tos kruķus. Tagad ir daudz labāk, bet nav tā, ka joprojām nepiemeklē tā atblāzmas.
Kas attiecas uz neapzinātām gaidām - nu jā, nevarētu teikt, ka bažas par to vienmēr ir bez pamata. Nav jau tā, ka mēs nebūtu redzējuši nevienu drāmu spektrā no "es tevi dzemdēju" līdz "tu mani neuzaicināji uz ballīti". Protams, ja virsmērķis ir visiem patikt, then avoid at all cost. Bet ja virsmērķis ir pašam sava fiziskā un mentālā veselība, nejaukt ar neveselīgu egoismu un cilvēku izmantošanu, then hey, buddy, this is not a trade market, un cilvēku attiecības tā nestrdā, so either grow up, of find therapist.
I can elaborate, ja man neizdevās izteikties saprotami, un tas izklausās mean as fuck.
It kā no tās pašas, bet galvā drusku dusmīgs- nu atpisās, lūdzu. Bet šoreiz mistērija atrisinājās, un tās ir neapzinātās gaidas, ka kaut ko prasīs pretī