September 21st, 2022 (02:51 pm)
Pasaule ir dīvaina vieta un cilvēki- sarežģīti. Izrunājām kaut kādas lietas par to, ka, kad atbalsts ir pienākums, to negribās dot. Nu un nevar izturēt vājumu. Labi, fair enough, katram savs. Bet ko man tagad, kad vairs nekas nav pienākums, ar to bezgala ieinteresēto, pieglaudīgo kaķīti, kurš vaicā kā man iet un grib ZINĀT par manu dienu un grib mani satikt?!
Pēc pusgada sarunām kā ar sienu, tagad atpakaļ ir tas cilvēks, ko iepazinu, bet manī vairs nav gaismas šim cilvēkam, bet liekas arī kaut kā nepieklājīgi teikt, hei- savu mīļumu paturi pie sevis, šis strādā citādāk. Jo es nezinu kā šis strādā, un reizi nedēļā es arī varbūt gribu, lai kāds ir mīļš pret mani.
es šobrīd esmu tādā pašā vai vismaz līdzīgā vietā. tagad, kad attiecības esmu pārtraukusi un esam vienojušies par neregulārām seksuālām attiecībām vien, otra puse pēkšņi dara visas tās lietas, ko es no viņa lūdzu gada garumā, bet nekad nesaņēmu. bet ko man tagad darīt ar to ieinteresēto, pieglaudīgo kaķīti, kuru es jau psiholoģiski esmu izlikusi aiz durvīm?
visprātīgāk jau laikam būtu tās durvis pavisam aizvērt, nevis vilkt garumā šo nekonkrētības stāvokli. durvīs neizlēmīgi stāvu es, nevis kaķis.