Pasaule ir dīvaina vieta un cilvēki- sarežģīti. Izrunājām kaut kādas lietas par to, ka, kad atbalsts ir pienākums, to negribās dot. Nu un nevar izturēt vājumu. Labi, fair enough, katram savs. Bet ko man tagad, kad vairs nekas nav pienākums, ar to bezgala ieinteresēto, pieglaudīgo kaķīti, kurš vaicā kā man iet un grib ZINĀT par manu dienu un grib mani satikt?!

Pēc pusgada sarunām kā ar sienu, tagad atpakaļ ir tas cilvēks, ko iepazinu, bet manī vairs nav gaismas šim cilvēkam, bet liekas arī kaut kā nepieklājīgi teikt, hei- savu mīļumu paturi pie sevis, šis strādā citādāk. Jo es nezinu kā šis strādā, un reizi nedēļā es arī varbūt gribu, lai kāds ir mīļš pret mani.