tik sūdīgi ilgstoši nav bijis kopš tās infamous rudens/ziemas sezonas, kad, braucot pār Vanšu tiltu, bija daudz jādomā par to, cik brīnišķīgi būtu tikt aprītai by Daugava. Un arī tagad ir sajūta, ka nevaru vairs izturēt. Bet es zinu, tās ir pārmaiņas, es zinu, no kurienes tas nāk. Un būtu taču tik stulbi mirt tik interesantā brīdī, kad es potenciāli varētu priecāties par to, ko daru.