Pirmie spidometra 1000km noripojās 2 nedēļās. Otrajiem tūkstots vajadzēja mēnesi. Pat īsās darbdienas atņem laiku sev un nogalina motivāciju. Rīt atkal sākās pilnās 8h dienas, un man jau tagad gribās mirt. Es priecājos, ka man ir darbs. Bet kaut kas tajā visā mani dara tik trauksmainu un rada vēlmi izkasīt sevi ārā no savas miesas.
Gribētos sev uzdāvināt saņemšanos pamēģināt dalību jebkādās velosacensībās. Instagramos ļoti sekoju burvīgai velobraucējai iesācējai, kam,acīmredzami, ir talants un apņēmība. Lasot jūtos iedvesmota. Bet diez vai mans tūrisma velo,un mans sagatavotības līmenis ir kas vairāk kā izsmiekls.
Beidzot Malduguns uztaisījusi alu tādiem softijiem kā es- Zīļuks is its name!
tur es kaut ko ne līdz galam uzrakstīju, tātad, biju ļoti neapmierināta pēc velo aiznešanas uz Veloatlaidēm. Bet nu, meistari dažādi, gan jau tur ir arī normāli. Toties HE strādā labākie, turklāt visi paši ir ļoti labi braucēji!
(disklaimeris. man neviens par reklāmu nemaksā, un kur tas laiks, kopš ar HE staffu mani saistīja ļoti siltas jūtas, lol)