Pirmie spidometra 1000km noripojās 2 nedēļās. Otrajiem tūkstots vajadzēja mēnesi. Pat īsās darbdienas atņem laiku sev un nogalina motivāciju. Rīt atkal sākās pilnās 8h dienas, un man jau tagad gribās mirt. Es priecājos, ka man ir darbs. Bet kaut kas tajā visā mani dara tik trauksmainu un rada vēlmi izkasīt sevi ārā no savas miesas.
Gribētos sev uzdāvināt saņemšanos pamēģināt dalību jebkādās velosacensībās. Instagramos ļoti sekoju burvīgai velobraucējai iesācējai, kam,acīmredzami, ir talants un apņēmība. Lasot jūtos iedvesmota. Bet diez vai mans tūrisma velo,un mans sagatavotības līmenis ir kas vairāk kā izsmiekls.
Beidzot Malduguns uztaisījusi alu tādiem softijiem kā es- Zīļuks is its name!
Nes uz Hawaii Express, Biķernieku ielā. Sataisīs un ies kā pulkstenis! Esmu reiz žmiegusies ar naudām un uz parastu apkopi ar dažām specifiskām prasībām, taču rezultāts bija tikai uz čeka :D Tāpat arī nemaz tik dārgi pie viņiem nav, un mierīgi vari prasīt, lai remonta gadījumā liek arī vecākas detaļas - viņiem no sportistu sacensību velo tiek noņemtas detaļas un reizēm stāv krājumos. Sportistiem sen neder, bet parastiem braucējiem tieši laikā!
Pie all the suffering lieti noder izbraucieni un izskrējieni, spriedzes noņemšanai. Ja vien nestrādā fizisku darbu, tad gan labāk lieku stundu pagulēt :D