Kad es saku "es saaaprotu!", es nesaprotu, varbūt es negribu saprast, bet es saku "es saaaaaprotu", jo zinu, ka man ir jāsaprot, to no manis sagaida. Tas neredzamais, daudzgalvainais pūlis, kas vēro katru manu darbību. Es gribu būt laba, tāpēc " es saaaprotu"
Man jau liekas, ka tas viens otru neizslēdz. Jo galvā tak es rīzanoju par to kas un kāpēc. Bet varbūt Tu vari paskaidrot, kā tas,Tavuprāt, traucē. Neiedziļinoties?