| par dāvanām |
[Jan. 28th, 2014|11:46 am] |
Pāris gadus atpakaļ mammai uz vārda dienu pašā vakarā, tikpat kā svinību noslēgumā pieteicās ciemos bijusī darba kolēģe - nupat bija ielidojusi no ārzemēm un pa taisno no lidostas izdomāja ieskriet uz kafiju par godu svētkiem. Dāvanu štukot un meklēt nebija ne laika, ne vietas. Un tad nu viņa atnesa fantastiskāko dāvanu kādu esmu redzējusi - no vietējās mazās Maximas - glīšs dāvanu maisiņš no kura mākslinieciski ārā spraucās žāvētas mednieku desiņas (viena karājās pār maisiņa malu), kārtīga bunte ar lociņiem un pētersīļiem un marinētu gurķu burciņa (šķiet, ka maisiņā bija vēl arī pāris citroni). Jāpiebilst, ka dāvinātāja bija māksliniece gan pēc profesijas, gan būtības.
Lūk un kopš tā laika šī dāvana man ir prātā, kad vajag negaidīti pie kāda ieskriet uz kafiju (nu nav jākopē precīzi desas un gurķi, bet olīvas, siers un bazilika bunte vienmēr ir variants). |
|
|
| |
[Jan. 8th, 2014|04:38 pm] |
Ir cilvēki, kuri staro un ir cilvēki, kuri jau ir gandrīz izdzisuši
vienāda vecuma un vienāda dzimuma.
Nāk darbinieki, 2 vienādi kompetenti, abi piedāvā tieši to ko vajag, bet viena nāk tāda smaidīga caur milzīgu smagumu, ziliem lokiem, var redzēt pārgurusi, tumšās drēbēs.
Otrai pa priekšu kabinetā ieveļas liegs smaržu mākonis, tad aiz tā nāk plats smaids un aiz tā plūmju krāsas satīna blūze un svārki. Sajūta, ka ar to cilvēku kabinetā ieveļas arī enerģijas un smaidu lādiņš.
Lietaina novakare pret saulainu rītu.
man par to jāpadomā. Kas es esmu? |
|
|
| |
[Jan. 1st, 2014|03:03 pm] |
Neko pa gadu neesmu ne sasniegusi, ne zaudējusi.
Nākamgad /nu jau šogad/ ar neko neplānoju.
Bet dzīve tāpat lielākoties ir laimīga.
Varbūt tas arī ir viss mans mērķis un sasniegums - būt laimīgai.
Tāda ir arī mana teorija par cilvēka dzīves jēgu - būt laimīgam. Neatkarīgi no tā ko sabiedrība paģēr kā obligātās komponentes, lai cilvēks savu dzīvi varētu saukt par veiksmīgu. |
|
|
| |
[Dec. 19th, 2013|10:20 am] |
Vot ko es nesaprotu, tad to, ka mūsu valstī viena tante mazā dzīvoklī nedrīkst turēt 5 kaķus vai suņus, jo tas uzreiz ir dzīvniektiesību pārkāpums, bet, ja vienā ģimenē 2 istabu dzīvoklī aug 8 (!!!) bērni +2 viņu vecāki, tad publika sit plaukstas un pūš taures par vecākiem varoņiem.
Sanāk, ka dzīvnieku tiesības mūsu valstī ir daudz aizsargātākas kā bērnu tiesības. |
|
|
| |
[Dec. 17th, 2013|03:39 pm] |
Nesanāk iegrimt, ļauties, izbaudīt pirmssvētku prieku, jo visu laiku jādomā par tiem, kam šie svētki būs ar melnu plīvuru pāri.
Un, iespējams, ka tas tāpēc, ka pašai ir mežonīgi bail, ka kaut kas tāds varētu notikt ar mums tuvajiem.
Un nekādi neizdodas no šī atkratīties. Jo šķiet, ja aizmirsīšos un sākšu izbaudīt, kāds noteikti iespļaus sejā, kaut ko atņemot. (tāpat kā iespļāva to 54 cilvēku tuviniekiem)
vajadzēja šito izrunāt uz āru. |
|
|
| |
[Dec. 12th, 2013|02:03 pm] |
Labo puslodi vajag iekustināt, tad jau tās idejas pašas sāk raisīties
kā tauriņi no kūniņām
Spēj tik zīmēt uz līmlapiņām. |
|
|
| |
[Nov. 19th, 2013|09:52 am] |
Aizņemta cilvēka pateicība: "Paldies, ka mana dzīve ir tik piepildīta, ka nav laika uztraukties par neko nemainošiem sīkumiem". |
|
|
| |
[Oct. 30th, 2013|08:34 am] |
Kas nu mani spēj sakustināt līdz asarām - kad cilvēki dara kaut ko lielu un nozīmīgu.
pat, ja tas lielais ir vienkārši regulāra sava zemes stūrīša sakopšana tā, lai pašam prieks un citiem arī.
Šī bija arī viena no retajām lietām, kas patika Polijā-lai cik mazs vai liels zemes pleķis katram pie mājas, bet tik rūpīgi apkops - nepārspīlējot-katrā pagalmā bija ģeometriskās figūrās veidoti koki/krūmi - bumbas, konusi, trīsstūri. Sākumā domāju, ka viens ciems sameties kopīgam dārzniekam un tad nu tas visus pagalmus pielīdzina, bet visa Polija tāda-katrā sādžā katra sēta kā uz izstādi sagatavota. Lietuvā un Igaunijā līdzīgi, tikai nav tik izteikti tie figūrveida koki.
Pēc tā brīžiem šķiet, ka Latvietis ne no mērkaķa, bet rukša cēlies. Un par katru sakopto sētu gribas aiz brīnumiem un sajūsmas asaru notraukt. |
|
|
| |
[Oct. 22nd, 2013|01:46 pm] |
Tā sava niša jāatrod
tāpat kā sava azote, sava krāsa, savs stūrītis
Tad laimei vajag pavisam mazliet-lai nenotiek nekas slikts. |
|
|
| |
[Oct. 8th, 2013|03:38 pm] |
Ir jāiemācās pārkāpt pāri tiem darbiem, kuri bremzē.
Pat, ja ļoti negribas kaut ko atstāt pusratā.
Nedrīkst iekrampēties un karāties neveiksmēm cilpā.
Pa to laiku iet laiks. Un varbūt arī nauda.
Un varbūt vēlāk tie padarīsies pavisam viegli.
Bet, ja nē, tad nāksies no tiem šķirties. Pat, ja uz tiem ir skaistas lielas, zaļas puķes. |
|
|
| |
[Sep. 17th, 2013|11:38 am] |
Vai Tu kaut ko radi?
Es pēkšņi iedomājos, ko dara cilvēki, kuri neko nerada.
Pēkšņi iedomājos dzīvi, kad pēc darba iet mājās un dara tikai gaistošā ikdienas lietas un neko nerada.
Kur tad gūst gandarījumu? |
|
|
| |
[Sep. 15th, 2013|10:16 pm] |
Man nemaz nav pretenziju pret pērļu meklēšanu pelavās (kurš gan neprot atrast pērles starp pērlēm?),
bet reizēm ir jāapstājas un jāatzīst, ka šīs pelavas ir bez pērlēm (vai arī to atrašana nekompensēs izšķiesto laiku). |
|
|
| radošā krīze |
[Sep. 12th, 2013|04:08 pm] |
Skatos skatlogos un inetā un saprotu, ka viss - viss jau ir izdomāts un uzšūts.
Absolūti viss ir nopērkams un, ja negrib par dārgu naudu, tad visu var atrast par lētu naudu.
Un ko tur vairs šūt? Kas to visu pirks? Ja viss, viss jau ir uzšūts un stāv skatlogos un interneta veikalos.
Bet tad atkal atrodu audumu veikala atlikumu grozā vienus 60 cm fantastiska melna zīda ar fantastisku rakstu, pielieku klāt un redzu vienkāršu, bet fantastisku apģērba gabalu un saprotu, ka radīšanas gars ir ar mani. Un ilūzija par ideālo dzīvi glamūrā ir ielikta tajos niecīgajos 60 cm auduma.
Un es varu atkal un māku visu un gribu radīt un radīt! |
|
|
| |
[Sep. 3rd, 2013|12:21 pm] |
Kā atrst harmoniju sevī? |
|
|
| |
[Sep. 3rd, 2013|12:19 pm] |
Tā vasaras agonija brīžiem ir tik pretīga (kā vakar), ka sāku ilgoties ziemas, lai ātrāk sagaidītu pavasari. |
|
|
| |
[Aug. 2nd, 2013|08:29 pm] |
a kā jūs tās sirdis skaitat?
Viņas jums pa pusītēm (tādas salauztas) plauktos stāv?
haha. Es neesmu tik naiva, lai ticētu kaut vienam, kurš solījies mūžam būt nelaimīgs bez manis.
Cilvēki nāk un iet, cilvēki vārdos dala savas sirdis pa labi un pa kreisi, bet pa īstam neatdod nevienam (tikai bērnam).
Bet, ja tas ceļ pašapziņu, ticiet. Ticiet katram vārdam. tas taču neko nemaksā. |
|
|
| |
[Jul. 18th, 2013|08:44 pm] |
Gribu dzīvi kā ilūziju.
Lielu, bet vieglu.
Skaistu, saulainu, dzirkstošu.
Kāpēc man šķiet, ka citi tā māk, bet es ne?
Kāpēc es nevaru atļauties iegāzties dīvānā ar dzirkstošo vīnu un grāmatu? Kaut uz vienu dienu? Kaut pāris stundām?
Nē, es jau varu un vienlaikus nevaru (vīns ir, glāzes, dīvāns un grāmatas arī, pietrūkst tikai atļaušanās pabūt tikai sev un ar sevi.
Ja būtu tā atļaušanās, tad varētu iztikt arī bez vīna un grāmatas.
Un vēl vajag izdarīt kaut ko traku. Nevar taču būt, ka mana norma atļaušanāds jau iztērēta.
Grimstu pienākumos un vēlmēs.
Bet gribas peldēties šampanietī kā tādam gaisa burbulim, bezrūpīgi.
Grēks jau sūdzēties, es zinu. Ja ir laiks šādām pārdomām, tad grēks sūdzēties. |
|
|
| |
[Jul. 14th, 2013|11:20 pm] |
Es savā dzīvē (tajā ko atceros), esmu bijusi 2ās baznīcas kāzās un 2ās "zaksa".
Tās pirmās "zaksa" kāzas bija kaut kur laukos vecā kultūras namā. Un tur teica ļoti aizkustinošu runu. Es toreiz traki apraudājos, bet pie sevis nodomāju "rekā lauku "zaksa" darbiniece pacentusies, tādu sakāmo sagatavojusi".
Vakar biju otrajās "zaksa" kāzās (tepat Rīgā) un bļin! - tajās tak atkal teica tik aizkustinošu runu un vēlējumu (neko no banālās sērijas "mīlestība uzvar visu", bet reālo - sūdi būs, un oi cik reizes smelsies mutē, bet ir jāmāk arī tajos sūdos saprast vienam otru (oi, nu labi, viņa teica pavisam savādāk, daudz glītāk un aizkustinošāk, es tikai nepierakstīju) un vēl viskaut ko aizkustinošu, bet Reālu teica.
Un ko es ar to gribu pateikt - baznīca ar savu bezpersonisko purpulēšanu (kuru tāpat neviens nesaprot) iet atpūsties. "Zaksi" rullē. |
|
|
| par attiecībām un rutīnu |
[Jun. 7th, 2013|10:26 am] |
Agrāk es biju tauriņš - tiklīdz viens ziediņš apnika, tā lidinājos uz citu (vai arī vienlaikus sēdēju uz 2 vai 3 ziediem)
Tagad es esmu kļuvusi par koku un nekur ne lidoju, ne eju. Drusku palokos, bet palieku tepat, kur esmu. Saulē, lietū un krusā.
Te es esmu un te es palieku.
Lai vai kas. |
|
|
| |
[May. 18th, 2013|11:55 pm] |
Kas bija pirmais -asinis vai cilvēks? |
|
|