| |
[Apr. 27th, 2013|10:47 pm] |
Noskatījos par Veru Singajevsku, atcerējos Imantu Ziedoni un Kroderi un noa aizkustinājuma gandrīz apraudājos - cik piepildītu dzīvi cilvēki spēj nodzīvot!
man tikai mācīties un mācīties. |
|
|
| hm.. |
[Apr. 16th, 2013|11:12 am] |
Piektdien ar draudzeni bijām uz izrādi "Sieviete-dieviete"
tad, kad aktrise jau 3x, aplausiem skanot, bija aizgājusi un atgriezusies un vairs nenāca atpakaļ, zālē neviens joprojām necēlās kājās, bet pacietīgi gaidīja. Gaidīja aktrisi atpakaļ. Un ne jau uz pakloniem, bet uz izrādes turpinājumu.
Kad durvis atvēra meitene, kura visus ielaida zālē, draudzene klusumā pateica "tas tomēr nebija joks un mums jāiet.."
Vēlāk braucām tramvajā, viņa novilka "man par to izrādi vēl jāpadomā".
Vēl vēlāk satikām viņas MV, šis prasa "nu kā izrāde?"
Saku "Kā Maļēviča kvadrāts - vajag tikai kārtīgi piedomāt."
Es pat vēl šodien par viņu domāju. Un tāpēc laikam nemaz nevar teikt, ka slikta. Jo tāds jau ir katras labas grāmatas, izrādes, filmas mērķis - likt aizdomāties, vai ne?
Tā nu es domāju. Un mēģinu saprast - kas tas īsti bija.
|
|
|
| |
[Mar. 21st, 2013|04:34 pm] |
Tādas globālas pārdomas par dzīvi un sad*^$@ laiku pagātnē, nāk virsū pēdējā laikā.
Zinu, ka ir jāsāk kaut ko darīt tieši tagad, lai pēc 5 gadiem nebūtu jāturpina domāt par to pašu, ko šobrīd.
Bet ir tik ērti nepieņemt lēmumus. Ir tik ērti neiespring un nesākt neko jaunu. |
|
|
| Atvadoties |
[Mar. 6th, 2013|12:44 pm] |
Tur jau nav ko skumt, ja cilvēks nodzīvojis tik piepildītu mūžu un tik daudz aiz sevis atstājis
Tur var tikai balti skaust
Jāskumst par tiem, kas tukšu dzīvi nodzīvojuši un neko aiz sevis nav atstājuši.
Pat ne rūpīgi koptu ābeļdārzu. |
|
|
| |
[Feb. 15th, 2013|02:51 pm] |
Nespļauj svētkiem sejā, vari palikt bez dāvanām. |
|
|
| |
[Jan. 13th, 2013|10:59 pm] |
Ziniet, kas man visu laiku ir baigā mīkla - kāpēc pārtikas pārdevēji (gan veikalā, gan tirgū), tad, kad viņiem paprasa kaut ko nosvērt - atbild latos, nevis svara mērvienībā.
Šodien ar "tas būs uz četri lati".
Da man svaru vajag zināt, nevis uz cik lati!
Tad nu es tā domāju - varbūt ir kāds recepšu portāls (par kuru zin visi pārdevēji, tikai es nezinu), kurā receptes raksta latos, ne svarā?
"ņemam karbonādi uz 3,65 lvl, sēnes uz 1.45 lvl, pielejam klāt saldo krējumu uz 1,60 LVL , cepam, vāram, sutinam un tad liekam šķīvjos, lai katram sanāk uz 2,95 LVL".
"Mīļimiņ, kā Tev šovakar ar apetīti - uz 2,50 lvl vai 3,70 lvl ?" |
|
|
| |
[Jan. 5th, 2013|11:30 pm] |
Nezinu vai, kļūstot par māti, sieviete zaudē vai iegūst papildus sievišķību (tās sapratne jau katram sava)
bet tā noteikti ir pavisam citāda sievišķība. |
|
|
| |
[Dec. 7th, 2012|07:20 pm] |
Attiecībās nav vietas lepnībai. |
|
|
| |
[Dec. 5th, 2012|11:49 pm] |
drusku redzēju raidījumu par plastiskajām operācijām,,, vot o čom zadumalasj... cik nesmukai jāpiedzimsts sievietei, lai pēc cik_tur_tiem_desmitiem operāciju viņa būtu laimīga, ka izskatās pēc zirga? |
|
|
| |
[Dec. 5th, 2012|11:46 pm] |
Kopdzīve iemāca vairāk kā augstskola. |
|
|
| |
[Oct. 17th, 2012|09:14 pm] |
Vispār jau es arī esmu cilvēks
bet cibai tāda aura, ka negribas savu cilvēcību izlikt. |
|
|
| |
[Oct. 4th, 2012|11:06 pm] |
Katram tā dzīves latiņa sava. Un nav svarīgi cik katram tā augsta galvenais, lai katrs tieši Savā laktā jūtas labi. |
|
|
| |
[Mar. 30th, 2012|09:35 am] |
Vispirms mēs gribam, lai bērni ātrāk izaug - ātrāk ceļas, runā, iet, ātrāk ēd to pašu ko mēs.
Un tad, pēc gadiem, domājam cik labi bija, kad bija mazs. |
|
|
| |
[Mar. 23rd, 2012|09:58 am] |
Viss ko saka viedie, apgarotie un citādi "pārākie" skaisti ir tikai uz papīra
realitātē viss ir pavisam savādāk.
Un ko gan vispār par reālo dzīvi var zināt cilvēki kuriem nav jāstrādā uz kādu, lai nopelnītu iztiku, kuriem nav jāuztur attiecības pēc 20 gadu kopdzīves un kuriem nekad nav bijis jāuzaudzina bērns ?
Viņi var tikai skaisti spriedelēt un izteikt idejas kā būtu pareizi, bet šīs idejas nekādi nav sasaistāmas ar reālo dzīvi, kādu dzīvo 99% cilvēku.
Tas ir kā anekdotē par čukču /čukča ņe čitatelj, čukča pisateļ/.
A mēs, a mēs varam tikai palasīt un pasapņot - kā būtu, ja reālās dzīves nebūtu. Bet tad jau mēs ar nevis sapņotu, bet citus mācītu dzīvot. |
|
|
| |
[Mar. 21st, 2012|02:44 pm] |
Apziņa, ka daudzi svarīgi notikumi dzīvē notikuši tikai nejaušības/kādas apstākļu sakritības pēc, ir biedējoša,
jautājums tikai cik jauša vai nejauša bijusi šī apstākļu sakritība. Un, ja tā nebūtu notikusi, kad notika, vai apsākļi vēlreiz sakristu tā, lai rezultāts atkārtotos?
Un cik daudz reižu, kaut kas ļoti svarīgs ir pasīdējis garām/noticis ar kādu citu tikai par mata tiesu, jo kāds nokavēja tramvaju, aizkavējās darbā, pasmaidīja mazliet savādāk, apreiba mazliet vairāk... un viss.. notikumi jau risinājās pavisam citā virzienā. |
|
|
| |
[Mar. 15th, 2012|04:50 pm] |
Katru reizi, redzot stilista veikumu, sajūsminos - ko var panākt zinot pareizās proporcijas, krāsas un materiālus!
Ik pa laikam vien uzzibsnī doma, ka agri vai vēlu apģērbs ir jānovelk.
Un tad paliek patiesība.
Pavisam kaila patiesība. |
|
|
| |
[Mar. 10th, 2012|12:45 am] |
Dodiet cilvēkam ilūziju.
Vai arī - nenozodziet to. |
|
|
| |
[Mar. 5th, 2012|02:24 pm] |
Tas ka mēs varam atļauties vairāk un tas, ka priekš bērna "nekā nav žēl", nenozīmē, ka bērnam tas ir vajadzīgs. |
|
|
| iekomentēju nastjai, bet man jāiekopē arī te, citādi sen neko jēdzīgu neesmu teikusi |
[Feb. 15th, 2012|04:23 pm] |
Storijs bija par laimi..
Pa manam - tā laime iekšā/sajūtās vai nu ir vai nav. Ja sākas spriedelēšana par to, kas tad ir laime, tad visdrīzāk iekšā viņas tobrīd nav.
Nu jau kādu gadu, ja man kāds uzdotu šādu jautājumu - bez apdomas teiktu - Esmu! Un ne tāpēc, ka manā dzīvē nebūtu nekādu sūdu.
Un vēl - man šķiet, es pie tās laimes neesmu tā baigi smagi strādājusi. Vienīgais uz ko gāju apzināti - meklēju attiecības un cerēju, ka otrs to laimi iedos. Šitie gan tiek sludināti kā baigie maldi, vispirms tai laimei jābūt esot iekšā, un manā gadījumā ir tā, ka otrs man to laimi neiedeva ar /vismaz ne dāvanu vai rītā un vakarā bārstītu komplimentu veidā/ - bet viņš iedeva attiecības, kuras man der, dzīves modeli, kurš mani apmierina un iedeva nākotnes plānus ar kuriem esmu aizrāvusies. Un šis viss kopā dara mani laimīgu, bez apdomāšanās un filosofēšanas un neskatoties uz periodiskiem maziem sūdiņiem, kuri gadās katra dzīvē.
Vispār baigi svarīgi ir arī tas, ka tas otrs ir mīļš.Tā no sirds un līdz kaulam. Jā, ja nebūtu, tad nekādi rožainie nākotnes plāni droši vien arī laimīgu nedarītu. |
|
|
| |
[Jan. 30th, 2012|11:21 am] |
Jo lielāka mīlestība pret dabu, jo lielākam jābūt naidam pret cilvēci.
Tas, pa manam, loģiski. |
|
|