Atvadoties |
[Mar. 6th, 2013|12:44 pm] |
Tur jau nav ko skumt, ja cilvēks nodzīvojis tik piepildītu mūžu un tik daudz aiz sevis atstājis Tur var tikai balti skaust
Jāskumst par tiem, kas tukšu dzīvi nodzīvojuši un neko aiz sevis nav atstājuši. Pat ne rūpīgi koptu ābeļdārzu. |
|
|
Comments: |
varbūt mūža mērķis var būt arī nevis aiz sevis kaut ko atstāt, bet apgūt un paņemt līdzi, iespējams pat neko aiz sevis neatstājot? tad var izrādīties, ka ne visi "tukšie" patiešām tādi ir. un tad var neskumt ;)
Vispār jau es arī dzīvoju ar domu, ka galvenais cilvēka mērķis dzīvē - iemācīties būt laimīgam, būt mierā ar sevi un savu dzīvi. Bet tā globāli atkal ir skumji, ka cilvēks nodzīvojis savu 70-80 gadus, bet neko aiz sevis nav atstājis. Nomirst un pat pēdas nepaliek.
vienā filmā (vai pat izglītojošā multenē par vēsturi bērniem) bija tāda doma - iedomājieties, ja mēs nesatrūdētu, ja aiz katra no cilvēkiem, kas dzīvojuši uz pasaules daudzus tūkstošus gadu, kaut kas paliktu, tad mēs šobrīdz dzīvotu pa virsu (starp) līķu kaudzēm un kaudzēm "mēslu", kas mums vairs nav ne derīgi, ne izmantojami. man patīk šis aspekts. --> varbūt līdz ar to labi vien ir ;) tas tā - pavisam auksti objektīvi.
bet protams - lieliski, ka cilvēks spējis radīt ko Tādu, kas tomēr paliek. vislabāk - ja paliek citiem sirdīs, galvās, dvēselēs ;) | |