Ne gluži.

Reliģija un grēksūdze vispār liekas amorāla lieta. Vari darīt ko vēlies, pat nogalināt. Tad izsūdzi grēkus, noskaiti tēvreizes cik nu liek un staigā brīvs ar sajūtu, ka viss ir piedots un man par to vairs nav jāsatraucas.

Tas tiešām ir egoistiski, neuzņemties par sevi un savu rīcību atbildību, to noveļot uz mācītāju, grēksūdzi, Dievu un ko tik vēl ne.

(Reply to this) (Thread)

À, šis nebij par baznīcas grēksūdzi. Par attiecībām. Tas viens vārds maldina.
Par baznīcas grēksūdzi piekrītu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā īsti nav. tas ir drīzāk kā atvainošanās kad esi kādam nodarījis pāri. kad tu zini, ka tev nebija taisnība, ka tas otrs zina, ka tev nebija taisnība, tu atvainojies, jūs salīgstat un tālāk var dzīvot ar tīru sirdsapziņu
tāda kā dvēseles duša. vai ja labāk patīk: īsa psihoterapija par konkrētu vainas izjūtu
bet to nevar izstāstīt cilvēkiem, kas nav piedzīvojuši baznīcas grēksūdzes dziedinošo devu. bet nu ok, es esmu katoliete un nezinu kā TAS notiek citām konfesijām

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es ar esmu katoliete (oficiàli, ne pēc pārliecības) un uz grēksūdzēm mani spieda iet laikam no 10 gadu vecuma. Tāpēc tās šķiet jo īpaši smieklīgas- nu kādi greki var but 10 gadigam bērnam. Es katru reizi teicu, ka neesmu iznesusi miskasti.
Bet, protams, katram savs veids kā ar sevi sadzīvot. Un nav starbība vai tas ir ar baznicas, draugu vai psihoterapeita palīdzību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

redzi, man šķiet, ka ir ļoti liela atšķirība starp skaitīšanos konfesijā un reliģijas izdzīvošanu ikdienā, kad aiziet ne tikai uz svētkiem, jo tā vajag un precas baznīcā jo tā smukāk, bet ikdienā ievēro arī tos neērtos principus. un starp spiestu grēksūdzi 'jo tā vajag' un iešanu pie grēksūdzes jo tā ir iekšēja nepieciešamība atšķirība ir ļoti liela. doma tām desmitgadnieku grēksūdzēm droši vien ir 'iemācīties izmeklēt sirdsapziņu' u.tml. bet nu es nedomāju, ka kas tāds ir baigi vajadzīgs. jo ir jau arī atšķirības kaut vai dažādu valstu ietvaros: LV uz grēksūdzi baigi spiež, īpaši pirms svētkiem un konsakrētām personām, kamēr man paziņa seminārists stāstīja, ka kādu laiku studējot Vācijā un Lielbritānijā viņam gandrīz vai bija to reizi nedēļā vai kā nu viņiem ir pieņemts, speciāli jāmeklē kur grēksūdzēties, jo nu vismaz tajā vietā Vācijā kur viņš bija, normāli bija pie grēksūdzes iet 2x gadā. lajiem pilnīgi pietika ar vienu reizi un tas viss nezaudējot iespēju iet pie komūnijas

(Reply to this) (Parent)

Attiecībās atklātību noteikti neuzskatu par egoismu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tur ir rupja robeža kad atklātība ir kā uzticība un draudzīva vai atklātība kā akmens (vainas sajūtas) novelšana no saviem pleciem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā.

(Reply to this) (Parent)