- zib mūža rats
- 18.9.17 15:49
- pēdējā laikā ir viena tēma, pie kuras sanāk visu laiku atgriezties.
es atceros sevi bērnībā. tās ir siltas un gaišas atmiņas, kuras kā ar roku aizslaucīja 1992.gada 8.marta plkstens 12:00
skatos uz saviem bērniem. cik tie ātri pieaug, mēģinu saprast viņu dzīves izjūtu
skatos uz saviem vienaudžiem, kā mēs jau kādus gadus vismaz 5 esam bijušie jaunieši, ja piever acis uz jaunības kultu.
uz vecākiem, kuri growing old un daži jau aiziet un cilvēks paliek savā dzimtā pirmais rinda uz kapa malu.
ļoti asi izjūtu fotogrāfijas, kurās var redzēt mazu manu mammu un jaunu savu vecomammu, tēti izlaidumā, kur viņu aiz rokas izved no skolas pavisam jauna un skaista Vera Singajevska
Vakar bijām ciemos pie Ausmiņas, mammas draudzenes, kurai jaunībā Imants Ziedonis veltījis motociklista vasaru, vadījusi lauksaimniecības akadēmijas filozofijas katedru (vai kāds nu ir tas precīzais nosaukums) dzimusi 1930. gadā.
bijusi vienā kompānijā ar Olgu Lisovsku, Liju Brīdaku. Paaudze, kas ietekmējusi un veidojusi to kultūrtelpu, kurā šobrīd dzīvojam mēs, bet pamazām viņi izgaist.
un esmu sākusi aptvert, ka arī manai dzīvei būs gals. Vēl gadi 20 būs ok, varēs darīt lietas, mīlēt un iemīēties. tad iestāsies Tas.
kādu dienu autobusa pieturā F uzrunāja pavisam vecs, bet vēl žiperīgs kungs ar diviem spieķiem: " nu kā tev patīk tava jaunā dzīve?" F priecīgs viņam uzsmaidīja, bet mūža rats ap mani savilkās ciešāk. - 17 rakstair doma
- 18.9.17 16:57
-
ap cik gadiem tad buutu tas TAS ?
- Atbildēt
- 18.9.17 16:58
-
no 60 ar maniem gēniem no 65
- Atbildēt
- 18.9.17 17:07
-
ap 60 veel tak nav pensija un zinaams niprums, nu, ja veseliba kaucik turas
- Atbildēt
- 18.9.17 17:10
-
nav nav, bet stāvoklī vairs nejauši nepaliksi
- Atbildēt
- 18.9.17 17:11
-
tobiš nerunāju par penzijas vecumu, bet par to kur bioloģija tomēr sāk kļūt neuzvarama un daži dzīves aspekti izbeidzas.
- Atbildēt
- 18.9.17 17:07
-
kllunijs 58
- Atbildēt
- 18.9.17 17:29
-
smagi kaut kā palika
- Atbildēt
- 18.9.17 18:22
-
Vai ne.
Un ja vēl tev ir 60 gadi. - Atbildēt
- 18.9.17 18:39
-
Jā un tik ļoti negribas redzēt to, ka mana skaistā mamma noveco (viņai šovasar palika 66) lai gan ar viņu tas notiek lēnāk kā ar daudziem citiem viņas vienaudžiem.
Un nekāds jaunklīgs gars vai liberāli uzskati, mācīšanās mūža garumā galu galā ir bezsēcpēcīgi dzīves rata priekšā. - Atbildēt
- 18.9.17 18:41
-
Un tas kas šodien attiecas uz viņu jau rīt attieksies uz mani.
- Atbildēt
- 18.9.17 19:53
-
rīt vēl ne. Tev vēl būs daudz baltu dieniņu.
- Atbildēt
- 18.9.17 19:54
-
līdz pašai kapa maliņai ;)
- Atbildēt
- 18.9.17 21:48
-
Nuja. Es arī to jūtu. Skarbi un nežēlīgi.
Kā RL intervijā Andrē Gregors saka: "es esmu nikns, ka man būs jau 80 (skaitli var mainīt), es apskaužu visus, kuri ir jaunāki par mani, un es dzīvoju ilūzijās, ka es dzīvošu mūžīgi"
Jo, man tā liekas, pat samierinoties ar savu nāvi (un jo tuvāk tai, jo vairāk samierināmies), mēs tai pa īstam neticam. - Atbildēt
- 18.9.17 20:25
-
<3
- Atbildēt
- 18.9.17 21:15
-
Kas notika 1992.gadā?
Par pārējo nepiekrītu. Ir ļoti daudz priekšrocību arī vecumam. Kā Sandra Kalniete teica intervijā, tagad es beidzot esmu brīva no seksuālas spriedzes un varu pievērsties būtiskajam. - Atbildēt
- 18.9.17 21:30
-
Oj! Vecumam ir milzīgi daudz priekšrocību! Par to vispār nav gruzona. Tas par ko šeit rakstu ir visa galīguma un reizē dzīves cikla apziņa un tas, ka cikls ir nepielūdzams.
- Atbildēt
- 18.9.17 22:37
-
Jautājums tikai, kas ir tas, kas ir galīgs, un kas ir tas, kas kļūst arvien bezgalīgāks un tuvāks dabai un dievam
- Atbildēt