- zib mūža rats
- 18.9.17 15:49
-
pēdējā laikā ir viena tēma, pie kuras sanāk visu laiku atgriezties.
es atceros sevi bērnībā. tās ir siltas un gaišas atmiņas, kuras kā ar roku aizslaucīja 1992.gada 8.marta plkstens 12:00
skatos uz saviem bērniem. cik tie ātri pieaug, mēģinu saprast viņu dzīves izjūtu
skatos uz saviem vienaudžiem, kā mēs jau kādus gadus vismaz 5 esam bijušie jaunieši, ja piever acis uz jaunības kultu.
uz vecākiem, kuri growing old un daži jau aiziet un cilvēks paliek savā dzimtā pirmais rinda uz kapa malu.
ļoti asi izjūtu fotogrāfijas, kurās var redzēt mazu manu mammu un jaunu savu vecomammu, tēti izlaidumā, kur viņu aiz rokas izved no skolas pavisam jauna un skaista Vera Singajevska
Vakar bijām ciemos pie Ausmiņas, mammas draudzenes, kurai jaunībā Imants Ziedonis veltījis motociklista vasaru, vadījusi lauksaimniecības akadēmijas filozofijas katedru (vai kāds nu ir tas precīzais nosaukums) dzimusi 1930. gadā.
bijusi vienā kompānijā ar Olgu Lisovsku, Liju Brīdaku. Paaudze, kas ietekmējusi un veidojusi to kultūrtelpu, kurā šobrīd dzīvojam mēs, bet pamazām viņi izgaist.
un esmu sākusi aptvert, ka arī manai dzīvei būs gals. Vēl gadi 20 būs ok, varēs darīt lietas, mīlēt un iemīēties. tad iestāsies Tas.
kādu dienu autobusa pieturā F uzrunāja pavisam vecs, bet vēl žiperīgs kungs ar diviem spieķiem: " nu kā tev patīk tava jaunā dzīve?" F priecīgs viņam uzsmaidīja, bet mūža rats ap mani savilkās ciešāk.