- 27.7.07 16:48
- šausmīgi gribas pīpēt, pīpēt un pīpēt
kad vairs ne ko citu
kad viss ir par daudz vai par maz
kad vajadzētu apsēsties klusumā vienai un savākties no tiem miljons gabaliņiem, kuros esmu izkaisīta (paldies Dievam rīgā ne visā pasaulē)
kas ir tas vējš, kas izkaisa un dzen, un satrauc?
zinu ka nevaru visu izdomāt precīzi, ka ir kāds spēks, kurš izdomās precīzāk, bet plūst pa nemierīgas upes straumi IR nervozi.
kaut kas IR jāmaina , bet kā? kas?
.., jo pēdējā laikā visu laiku nogaidu, bet nepāriet.
"..visu mūžu vāries vāries cerībā ka kādreiz pāries.." - 3 rakstair doma
- 27.7.07 17:28
-
Jutos ļoti līdzīgi. Un vakar smēķēju un smēķēju, bet smēķēšana vairs nelīdzēja.
Šodien aizbraucu viena uz jūru. Bija ļoti maz cilvēku. Es vienkārši gulēju un baudīju dabu. Tas pats no sevis nāca- harmonijas pieplūdums, lielāks pašapzināšanās spēks un ticība. - Atbildēt
- 27.7.07 19:17
-
jā. dzīve ir sūds.
- Atbildēt
- 27.7.07 20:33
-
paldies bļa :))
- Atbildēt