Dzīvošana ārvalstīs ir burvīga pieredze, bet reizēm man tik ļoti pietrūkst mājas. Visvairāk man pietrūkst manu draugu. Zinu, ka ir skaips un internets ir labs komunicēšanās veids, vai arī vēstules, bet es esmu no tiem cilvēkiem, kam nepatīk rakstīt vai uzturēt interneta sarunas, man patīk tējas krūze pie galdiņa un draugi apkārt, man patīk īstas sarunas, dzīvas.
Šodien gan nolēmu nosūtīt pastakrti, vismaz nedaudz personiskāk.

Rudenī daba sāk iegrimst patīkamā un dziļā miegā. Es arī kļūstu mierīga, rodas ilūzija, ka nekur nav jāskrien, jo viss liekas apstājies. Manī ieplūst miers. Es mīlu rudeni visvairāk no pārējiem gadalaikiem, es mīlu rudens krāsas, es vēlos ietērpties visās rudens krāsās un nozust starp dabu. Nē. Ne jau nozust, saplūst. Jā. Harmoniski saplūst ar dabu.
Atvilkt elpu. Apstāties un tik tiešām ieelpot gaisu, gaisu, kas nav nedz pārāk auksts, nedz smeldzes pilns. Viss ir perfektās proporcijās, viss ir perfektos toņos.

šodien tīru un pakojos, uzsmēķēju un pakojos. mēs vienmēr kaut kur ceļā. dzīve ir čemodānā, no vienas vietas uz otru, no vienas valts uz citu, no vienas pilsētas uz otru, no viena rajona uz citu, tuvāk tālāk, tam nav nozīme. man joprojām nav vietas, ko saukt par mājām un tad viegli uzsmaidīt, kad pārņem siltuma sajūta. mēs esam jauni un jauniem cilvēkiem nav māju.

Wolā! Man ir biļetes (:

kafija + cigaretes + daudz stresiņu ir mans dzīvesveids tagad un būs vēl kādu laiciņu. Pazudusi darbos.

taurenīši vēderā neļauj gulēt, neskatoties uz to, ka iepriekšējā naktī biju dikti ilgi augšā un mocīju savu motivācijas vēstuli. Tik patīkami un reizē arī biedējoši.
biedējoši,jo man viņš sāk patikt patikt un man ir šausmīgi bail, jo iepriekšējā gada pieredze ir iedvesusi šausmas par to, cik skarba un netaisna var būt kritika,
cik daudz tās vispār var būt pat par tādām lietām, ko vienmēr esi uzskatījis par saviem plusiem. Un cik ļoti niecīga es biju pavērsta. Ļoti.
bail uzdurties uz to pašu skarbumu, gribas bēgt tikai tādēļ, ka kāds iepriekš ir parādījis, ka šāda veida skarbums eksistē.
un tomēr es saprotu, ka, ja sākšu tādēļ vien bēgt, es bēgšu vienmēr.
šoreiz tiešām nesaprotu, kā tas tā gadījies, ka kāds mani manāmi ir padarījis nepašpārliecinātāku.

man pietrūkst mans skotu puika, tik vienkāršs, smieklīgs un inteliģents. un es vēlos viņu satik un būt samīļota tik ļoti, ka es nevienā brīdī pat nespēju iedomāties,
ka viņš varētu jelkad teikt kaut ko pat tuvu tam, kas tik bieži tika dzirdēts. un tomēr, kad neesmu viņa pasargāta, es baidos, baidos, jo pieķeros.
pieķerties nozīmē sākt domāt par kādu vairāk, nozīmē to, ka neapzināti tu sāc kaut kur lūkoties tālāk un sāc mazāk izbaudīt tikai to, kas ir, jo tev gribas to nosargāt
un tu pavisam neapzināti sāc domāt kā. es nevēlos. es vēlos kā agrāk, nedomāt, kad viņš nav blakus, bet vienkārši būt ļoti pacilātai un smaidīt līdz nemaņai.

šo nevar noklusēt. pārāk skaisti, lai runātu un pārāk skaisti, lai klusētu.
bučota uz deguntiņa un vaidziņiem, sasildīta un apmīļota, cik sen man ir pietrūcis tāds patiess skaists bez nekā par daudz mīļums.
silts ķermenis, kuram naktī pieglāstīties blakus, kurš ietrīcas no mana maiguma, rokas, kas satver manu galvu un liek justies tik mazai un trauslai. un tad ietrīcos es.
katrs mans ievainojums no nakts trakulībām, tika apkopts un sabučots.
izdzīvot mirkli, nekā neplānojot.

ilgas atvadas un pastaigas, saldi skūpsti un mīkstākās bārdas pieskārieni manai ādai.
un gaidas, kad tiksimies vēl.

cieņa un dziļa interese, sarunas, apkāmpieni, neviena līnija nepārkāpta. mīļums, bet ne mīla. nobīties un uzticēties.
***

mums visiem pieder tikai tas mirklis, kurā mēs esam, pagātne ir tikai atmiņas, nākotne ir tikai plāni, tie abi neeksistē, tagadne ir vienīgā, kas ir te un tagad. es izvēlos būt tagad, palaižot to,
ko visgrūtāk palaist.

es šeit vairs nekad neko nerakstīšu! viss. apnicis, ka neviens nekad nesaprot un tik bieži esmu pārprasta.

Manu uzticēšanos ir diezgan grūti iegūt, bet liekas, ka vēl grūtāk atgūt. Un vispār aizvien biežāk dzirdu no cilvēkiem, ka nevienam nedrīkst uzticēties. Un ļoti bieži šajā pieaugušajo pasaulē tā arī notiek. Skumjas par to. Tik ļoti gribas, lai mēs visi atkal esam nevainīgi bērni, kuriem nav nekādu ļaunu nodomu, kuru smaidi ir īsti.
Pietrūkst patiesu labu lietiņu.

Darīju kā agrāk, aizgāju un samīļoju Rīgu, sapirkos grāmatiņas un baudīju. Un beigās pati tiku apmīļota. Pat pacelta no zemes un apgriezta riņķī tā, ka bruģis likās dejojam.
Ieplūdu Vērmanes dārza laika mašīnā un pēcāk liftā, kas izskatās pēc maza Titānika. Kā filmā, kurā ir jauki būt.
Mīļoju kaķīti, kam ir brūns deguns un viszaļākās acis, kādas vien ir redzētas. Un murrāju līdzi.

Mana nedrošība un stresiņš sāka kaut kur pagaist līdz ar tik siltu sagaidīšanu un iedrošināšanu/atbalstu. Sen neviens nav tā rūpējies mani nepazaudēt pūlī kā šodien visu dienu tiku draugu aprūpēta.


Jūtos tā, ka es esmu. esmu dzīva, mans ķermenis pulsē, elpo. un es redzama, pamanāma. manī klausās un man atbild. viss liecina par to, ka es dzīvoju, esmu dzīva. un tas nav tikai apšaubāms fakts.

Vīriešu aplidota- gan pabarota, gan ar uzdāvinātu atlaidīti sušķiem. Ļoti pozitīvi katrā ziņā. Jauki, sajusties nedaudz aprūpētai, sajusties meitenīgai, vieglai un trauslai. Tādai, kurai nav jādomā par visām būtiskām/nebūtiskām sadzīves lietām.

Pabarota arī jaukām dāmu sarunām un draudzīgiem smaidiem.

Un tad sprāgstošiem salūtiem sabiedēta un ķiršu dūmiņiem nomierināta Vecrīgas sirdī, baudot silto nakts vakaru un gaisotni.
***

Rīgai ir sirds. liela. pulsējoša. un ļoti labsirdīga.

Paldies!