Latvija man iedeva manu vecāku siltumu un atņēma visu pārējo, kas man piederēja.
tagad es esmu cilvēks bez valsts un mājām. un esmu vientuļnieks. un tieši šī iemesla dēļ ir tik skumji un smagi.

šo šodien noķēru:
sarežģītas bērnības bērniem vienmēr būs smaga dzīve.

***
vasaras depresija klāt, tamdēļ manas komunikāciju durtiņas ir aizklopētas.
klusums.

Amsterdama apbūra mani tik ļoti, ka Skotija šobrīd liekas pavisam nemīlīga un nemājīga.
Gribas atpakaļ, neskatoties uz pāris problēmiņām kā fotoaparāta pazaudēšana ar visu filmiņu un citu sīkumu. Galu galā nekas īsti tā arī nespēj sabojāt stipro, patīkamo sajūtu par aizvadīto dienu Amsterdamā.
Turklāt es tiku kādas 4 reizes noturēta par Nīderlandieti un tie bija Nīderlandieši, kas šādi kļūdījās. Tas ir ļoti ļoti ļoti patīkami.

Tik daudz sajūtu stīgu sakustētas, ka nemaz nespēju vārdos aprakstīt kā tas viss bija. un varbūt nemaz nevajag to darīt.

šodien no rīta pamostoties pirmā doma, kas ienāca prātā bija, ka jāmet mākslu pie malas. nekas no manis tāpatām nesanāks. un tagad pus 2 naktī, es nevaru aizmigt, jo man pēkšņi ir uznākusi kaut kāda vājprātīga iedvesma. un līdz ar to esmu jau izdomājusi sēriju ar darbiem, kas jāuztaisa un esmu pat sākusi skaitīt, cik daudz naudas man tam visam būtu nepieciešams, un uzskaitīt visu, kas vispār būs nepieciešams.
es nudien neesmu normāla.

Šodien esmu itāļu nokaitināta, bet smieklīgākais ir tas, ka nez no kurienes man pašai ir parādījies tāds temperments un spītība, ka esmu pārsteigta. Laikam mana mazā bērnības spītīgā meitene ir tikusi laukā. un tomēr tas ir kaitinoši, kad vīrieši uzvedas kā kretīni, tad tu uz viņiem sadusmojies, apvainojies un nerunā, un tad "blabāc" viņi kā pa galvu dabūn, ka ir kļūdījušies un sāk pielīst ar apkampieniem, šokolādēm.
Eh, ko lai saka- puikas ātri aizdegas un ātri nodziest. Meitenes lēni aizdegas un lēni nodziest. Es būšu jauka tikai rīt, bet pagaidām, lai viņi danco apkārt, ja nespēj atvainoties, tad lai danco apkārt!

Labojums:

ne visi itāļi ir kretīni, viens tomēr šodien pagatavoja tiramisū (ņamī!) un pārsteidza ar to, bet tas tikai tādēļ, ka viņš ir pieaudzis vīrietis un šefpavārs, kurš zina, cik grūti ir strādāt ar manu bosu. Un vienīgais itālis, kuru es vispār pazīstu, kas ir kluss un NEbrunču mednieks. Vienkārši labs un draudzīgs cilvēks.

sirdī vēl vairāk kņurd. vakar vienā brīdī kņurdoņa gandrīz parvērtās asaru straumē. tagad tikai vilšanās. un es nezinu pie vellna, ko man iesākt ar šiem mošķiem, kas nomoka. Visu nakti murgoju, tad modos un murgoju atkal, kā rezultātā esmu šausmīgi saguruši šodien.
ai, bet nevienam jau neko neiešu es rādīt tamdēļ viss kā parasti- man ir saldākā, jaukākā dzīve kādu vien var vēlēties. un man nekad nekas nekaišs, ja ja.

un tomēr mani kaitina fakts, ka daudziem liekas, ka mani pazīst labāk kā es sevi pati.

sirdī jokaini kņurd. ceru, ka tas tamdēļ, ka dundee beidzot īsta vasaras sveldze, kad visu nakti var droši gulēt pie atvērta loga.

šī ir mana dziesma šodien

izskraidījos pa lietu, padzēru kafiju. satiku darba kolēģi, kurš uzsauca man kafiju un padalījās ar kūku, kas bija ļoti jauki. un tad es kā tāda maza, naiva enerģiska meitene ar viņu aizpļāpājos, bija interesanti. atradu sev spontāni ģitāru un fotoaparātu. piektdien pirkšu gitāru, nolēmu padzīvot bez pārtikas vēl nedaudz un nopirkt lietotu ģitāriņu. nolēmu un viss, jo pēdējā laikā mana Rīgā atstātā ģitāriņa pietrūkst. pietrūkst skaņu radīšanas vienatnē. Tik daudz domāju par ģitāru, ka tā atnāca gandrīz pati pie manis. un esmu bezgala laimīga.
kopā ar itāļu/āfrikāniešu puiku gājām tā kā uz māju pusi, kad es pēkšņi attapos, ka viņš vnk iet kopā ar mani. apjuku un jautāju, kur tad mēs dodamies. beigās nolēmām, ka aiziesim paņemt badmintonu un uzspēlēsim parkā(un to ierosināja viņš, jo šodien viņam pieminēju,ka maijai bija tāda ideja visiem trim spēlēt badmintonu). vienā brīdī sajutos ārprātīgi jocīgi, nu tā, ka es viņu uztveru tikai kā draugu, un mēs viņam tā kā meiteni meklējam un tā, un tomēr kaut kas nelikās riktīgi. vai arī es vienmēr esmu vnk par piesardzīgu. lai nu kā badmintonu nespēlējām, jo sāka nenormāli līst un mums nācās palikt pie manis, kas man likās ļoti jocīgi. jutos neērti. kaut kas likās nepareizi. izskatījām manu portfolio, viss kaut ko runājām un jokojāmies. viss jau jauki, bet man vienalga tāda sajūta, ka viņš mani uztver citādāk kā es viņu, un tas lika justies šausmīgi neērti. beigās man gribējās, lai viņš ātrāk dodas mājās, un ka visa tā ideja ar badmintonu bija stulba. un tai brīdī es sapratu, ka viņam gan īsti negribas nekur doties prom. ir dīvaini, es vairākkārt pieminēju savu draugu sarunās. un viņš pilnīgi noteikti zina, ka nekas tur nevar būt. un tomēr ļoti daudz dīvainu momentu, kā nejauša pieskaršanās man, apsēšanās par tuvu. labi varbūt man ir kaut kāda paranoja, vai arī esmu iedomīga maita, kas domā, ka patīk gandrīz visiem sastaptajiem vīriešiem. un tomēr tagad ir tā, ka vairs negribēsies viņu satikt, jo kaut kas mani pamatīgi atgrūž, biedē. un man tik tiešām liekas, ka es viņam patīku. un tas nav nemaz labi. bāc, kamdēļ viņš nevarēja būt gejs? ar gejiem viss ir krietni vienkāršāk, nekad nav tās sajūtas, ka tu esi objekts, kuru pēta, no kura kaut ko vēlas.