feita_kleita

Jūtu Tev līdzi, jo stalažas IR pielīdzināmas šaurai nedrošai taciņai Everestā.

usne

Īsti jau nevar gan to salīdzināt, šis galīgi nebija obligāts pasākums ne profesionāli ne personiski.
Drīzāk brīnos par savām strauji progresējošām bailēm no augstuma.

feita_kleita

es jau arī tikai par tām augstuma bailēm... :)

ieva

same here. uz basteibrücke (noguuglee) saksijas shveicee reaali sastingu un, tiekot no taa tilts nost, izraudaajos triicot. tiesa, peec tam divreiz nogaaju tiiri ok, lol - exposure therapy :) bet jaa, agraak taa nav bijis.

simamura

Bija tā doķene par Hansu Holeinu, ko mēs visi pirms gadiem desmit skatījāmies, un bija, kas ierēca par epizodi, kurā arhitekts pārbijies kāpj augšā paša projektētas augsceltnes karkasā. Tipa, nav ko projektēt to, no kā pašam bail. Tipa, intelektuāls negodīgums kaut kāds sanāk. Un es atceros, ka tāpat domāju par sevi, baidīdamies kāpt uz parasta plakanā jumta pieņemt seguma ieklāšanas kvalitāti. Bet nav tam nekāda sakara ar profesionālo godīgumu. Arhitektūra pirmām kārtām ir abstrakcija, un spēja šo abstrakciju nokomunicēt, nekādās stalažās nekāpjot, ir tas, kas skaitās.